Nesen biju Vecumnieku pansionātā «Atvasara», lai pavadītu aizsaules ceļā savu draudzeni.
Nesen biju Vecumnieku pansionātā «Atvasara», lai pavadītu aizsaules ceļā savu draudzeni. Braucu agri no rīta. Pansionātā iegāju tieši brokastu laikā. Arī man tika piedāvāts paēst kopā ar visiem. Veco ļaužu mītnē nebiju pirmo reizi. Šoreiz te cilvēks tika posts pēdējam ceļam. Šķita, esmu mazā oāzītē. Apkārt īpaši cilvēki, labvēlības aura. Pansionātā dzīvo ļaudis ar dažādiem dzīves stāstiem. Laika man bija daudz, visu varēja apskatīt, parunāties. Telpas tīras, kārtīgas. Ir atpūtas istaba, zāle, bibliotēka, televizors. Personāls ļoti sirsnīgs. Vajadzības gadījumā uzmundrina, noglāsta sastrādātās rokas un sirmās galvas.
Arī ar pusdienām tiku cienāta. Lieliska vistas zupa, biezpiena pudiņš ar ķīseli. Grūti ir tagad visiem un visur. Kā šie cilvēki var noturēties? Tur ir ezers. Varbūt zelta zivtiņa izpilda vēlēšanos? Lai zivtiņai un pansionāta darbiniekiem vēl daudz spēka!
A. VĒVERE Bauskā
