Daudzi baušķenieki atceras – kad mēs augām, tad mājās nesēdējām. Gājām ārā, spēlējām futbolu. Savukārt mūsdienu jauniešus dēvē par «dīvānu paaudzi».
Atmiņas ir viens, bet reālā situācija kas cits. Vēl pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā nebija grūti doties vasarā uz kādu pilsētas pļavu uzspēlēt futbolu, ziemā uz dīķi Bauskas centrā padauzīt hokeja ripu. Tagad katra pļava ir privātīpašums, kur bērni nav gaidīti. Hokeju Bauskas centrā vairs neuzspēlēsi. Diez kas atļautu uz zāliena pie «Rimi» mašīnu ielenkumā uzspēlēt futbolu?
Patīkami, ka Bauskā beidzot piemineklis Vilim Plūdonim. Tajā pašā laikā kopējā kompozīcija sašķēla divās daļās Saules dārzu, kur jauniņie baušķenieki vēl atļaujas uzspēlēt futbolu. Aizvestas šūpoles, kur regulāri izklaidējās mazie vecpilsētas teritorijas iedzīvotāji. Nav dzirdēts, ka izmainītā Saules dārza vietā pašvaldība plānotu piedāvāt kādu līdzvērtīgu aktivitāšu teritoriju. Galu galā – bērni taču nav vēlētāji. Bauskā mazajiem pēdējie pasākumi bija sporta spēles stadionā maija beigās un Jāņu ielīgošana. Nākamā aktivitāte būs Bauskas pilsētas svētkos.
Nav tā, ka bērni būtu neaktīvi – ne vienā vien privātmājas dārzā stāv batuti, basketbola grozi, futbola vārti. Daudzdzīvokļu māju jaunajiem iemītniekiem gan atliek vien daži labiekārtoti spēļu laukumi un televizors vai dators.
«Dīvānu paaudze» rodas arī tāpēc, ka tā ir teritorija, kas viņiem atvēlēta Bauskas pilsētas teritoriālajā un pasākumu plānojumā. Pamatskolas vecuma jauniešus aktīvāk cenšas iesaistīt sportā un kultūrā, bet tad jālauž dzīvesveids, kas izveidots pirmsskolas vecumā.
