Nav tādas zviedru ģimenes, kas nevarētu palīdzēt latviešu ģimenei. Dzīves standarts ir ļoti augsts, taču cilvēki ir kļuvuši pasīvi.
Nav tādas zviedru ģimenes, kas nevarētu palīdzēt latviešu ģimenei. Dzīves standarts ir ļoti augsts, taču cilvēki ir kļuvuši pasīvi. Tā, tiekoties ar Latvijas žurnālistu grupu Zviedrijas pilsētā Linšēpingā, sacīja nevalstiskas organizācijas «No sirds uz sirdi» vadītājs Sikstens Viderstedts. Jau no 1991. gada cienījama vecuma vīrs kopā ar vairākiem domubiedriem organizē palīdzību mūsu valsts visnabadzīgāko iedzīvotāju kategorijām.
It kā atvainodamies Sikstens piebilst: «Mēs neesam mēģinājuši iesaistīties projektu konkursos, lai šim nolūkam saņemtu finansējumu no Eiropas Savienības fondiem. Redzat, tās papīru lietas ir ļoti komplicētas, katrs projekts ir detalizēti jāizstrādā. Ir vajadzīgs daudz laika, turklāt jābūt augstai kompetencei. Mēs nejūtamies tik spēcīgi. Taču organizācija ir vērsusies pie Zviedrijas valdības un saņēmusi atbalstu Rūjienas pansionāta atjaunošanai.»
Vairāk nekā desmit gadu laikā palīdzības formas ir ievērojami mainījušās, organizācijai «No sirds uz sirdi» izvēršot nopietnu sadarbību ar misiju «Pakāpieni» un asociāciju «Rūpju bērns» Latvijā. Zviedri ir sapratuši, ka samilzušās sociālās problēmas mūsu valstī nav iespējams atrisināt ar drēbju vai pārtikas sainīšu sūtījumiem. Ar dziļu rūgtumu Sikstens Viderstedts secina, ka visneaizsargātākās Latvijas iedzīvotāju grupas ir nepilnās un daudzbērnu ģimenes, invalīdi, vientuļi, veci cilvēki. Sikstena dzimtenē viss ir gluži pretēji, tādēļ viņam ir grūti saprast, kāpēc dažu simtu kilometru attālumā dzīvo tūkstošiem bērnu, kuri jau kopš dzimšanas ir nolemti nožēlojamai eksistencei.
Doma par projektu «Palīdzība ģimenēm» Sikstenam radusies pēc kādas internātskolas apmeklēšanas Zemgalē. Tur viņš uzzinājis, ka lielākā daļa skolēnu ne reizi nav izbraukuši ārpus izglītības iestādes teritorijas, jo bieži vien trūkst naudas pat autobusa biļetei, lai nedēļas nogalē apmeklētu vecākus vai aizbildņus. Tāpēc palīdzības organizācijas biedri sākuši aktīvi meklēt zviedru ģimenes, kas būtu ar mieru brīvlaikā uzņemt latviešu bērnus. Sikstens Viderstedts atzīst, ka Zviedrijas iedzīvotāju pārliecināšana iekļauties labdarības kustībā nemaz nav vienkārša, jo ir saistīta ar atbildību, egocentrisma pārvarēšanu un personisko interešu samērošanu ar cēlākiem mērķiem. Pašlaik organizācija «No sirds uz sirdi» jau var palīdzēt 400 latviešu ģimeņu bērniem. Šovasar 170 zviedru ģimenes ir atsaukušās aicinājumam uzņemt latviešu skolēnus.
Tikpat labi pensionārs Sikstens, viņa sieva Korina un ģimeņu kontaktu koordinatore Viviāna Alstrēma varētu sēdēt mājās, kopt puķu dārziņus un ceļot pa pasauli. Taču nē! Viņi apvienojas bezpeļņas organizācijā, izvēloties nemiera un rūpju pilnu dzīvi, nevis vecumdienu rāmu baudīšanu. Vai mēs šeit, Latvijā, protam tā īsti novērtēt nesavtīgu palīdzību, ko nepavada uzkrītoša publicitāte un patoss? Labdarības kustības «melnstrādnieki» bieži vien paliek ēnā, bet tieši viņi ir pelnījuši vislielāko cieņu un pateicību.
