Codiešu Mirdzas un Pētera Zundānu dārzā kupli zied gladiolas, puķes, ar kurām paaudžu paaudzes 1. septembrī gājušas uz skolu. Vai sirds turp nevelk pensionētos skolotājus? «Sirds jau vilktu, bet prātam tak’ arī jābūt,» saka Pēteris Zundāns.
Codiešu Mirdzas un Pētera Zundānu dārzā kupli zied gladiolas, puķes, ar kurām paaudžu paaudzes 1. septembrī gājušas uz skolu. Vai sirds turp nevelk pensionētos skolotājus? “Sirds jau vilktu, bet prātam tak’ arī jābūt,” saka Pēteris Zundāns.
Viņam 80. dzimšanas diena bija janvārī, bet Mirdzai tikpat būs decembrī. Vēl pagājušajā mācību gadā Pēteris Zundāns pasniedza fiziku Uzvaras vidusskolā. Jau pensijā būdams, to darījis Skaistkalnes un Bauskas vakara vidusskolā, Codes pamatskolā.
Mirdza Zundāne bija matemātikas skolotāja, bet nepasniedz kopš 1980. gada, jo veselība neļāva strādāt ilgāk. Skolotājas Mirdzas Zundānes 80. dzimšanas dienas svinības ievadītas 4. augustā, kad pie viņas atbrauca pirmās Skaistkalnes vidusskolā audzinātās klases skolēni. Kopš 2000. gada šādas tikšanās ir ik rudeni.
Pēteri, cik ilgs ir jūsu darba stāžs?
– Nekas liels jau nav – esmu strādājis 57 gadus no vietas, beidzu šogad 15. jūnijā. Saprotu, ka fizikas skolotāju trūkst, bet iztiks. Tādā vecumā kā man nav vienkārši strādāt ar bērniem skolā. Cita paaudze, cita attieksme, jaunāks cilvēks vieglāk uztver dažādas vārdu pārmaiņas ar audzēkņiem. Bērni jau negrib nopietni mācīties, un sistēma to sekmē. Kopš ļauj izvēlēties priekšmetus, no fizikas, ķīmijas lielākā daļa atsakās, jo tas prasa piepūli. Attopas tikai tad, kad grib studēt medicīnu un nav zināšanu šajos priekšmetos.
Kas jūs pašu, Līvānu puiku, ieinteresēja par fiziku?
– Man bija ļoti labi dabaszinību skolotāji, prata iemācīt un radīt interesi par priekšmetu. Esmu pateicīgs saviem vecākiem – viņi, vienkārši lauku cilvēki, izskoloja divas meitas un trīs dēlus. Trīs agronomi, divi skolotāji. Mana mācīšanās sākās Ulmaņa laikā. Kā 1934. gadā tēvs mani aizveda uz pirmo klasi, tā šogad no skolas iznācu. Mācīšanās indeve ir nodota arī bērniem un mazbērniem, dažs beidz jau otro augstskolu.
Tik daudz ir strādāts, bet vecumdienas pienākušas pavisam vecā mājā.
– Ir gribējies, bet nav iznācis uzcelt savējo, īsti nevarējām izdomāt, kur būvēties. Nekur citur neesam dzīvojuši kā tikai skolā. 1965. gadā no Skaistkalnes atnācu strādāt par direktoru Codes pamatskolā, kura pārcēlās uz jauno ēku. Vecajā iemitināja skolotāju ģimenes, un mums tika agrākā virtuve un skolotāju istaba. Toreiz likās ļoti labi, jo plīts nebija jāmūrē, tā te jau bija.
Tā arī esam te palikuši, un ko mums diviem vairāk vajag? Māja ar vēsturi – uzbūvēta 1876. gadā, griesti augsti, mūri biezi. Ziemā nesalst cauri, bet vasarās ir, kur tverties no karstuma. Tādas rocības mums nav, lai, piemēram, kapitāli izremontētu šo dzīvokli. ja mazbērni palīdzēs, tas notiks, ja ne, dzīvosim kā līdz šim.
Jūs taču bijāt direktors Skaistkalnes vidusskolā, Codes pamatskolā. Nebija iespējas tikt pie dzīvokļa ar centrālo apkuri, vannu?
– Iespējas bija, bet tieši tad, kad Codē nodeva skolotāju māju, aizgāju strādāt uz Bauskas vidusskolu. Pēc astoņiem gadiem tur pedagogiem deva dzīvokļus jaunceltā mājā otrpus Mēmelei, bet man pēc trim mēnešiem palika 60 gadu. Pensionāram – nekā. Varbūt tā ir pat labi, vai mēs ar pensijām spētu tādu lepnu dzīvokli uzturēt? Nevar jau arī visu no bērniem gaidīt.
Tagad skolotāji stingri uzstāj un cīnās par lielāku algu. Vai jūsu jaunībā pedagogi bija turīgāki?
– Mūsu ģimenes pirmais lielais kopīgais pirkums, kam sakrājām naudu, bija auto “Moskvič”, ko nopirkām 60. gadu sākumā. Vēl pirms ledusskapja un arī pirms televizora. Tolaik dzīvojām Skaistkalnes vidusskolā, kurai bija tālrāde.
Skolotāja alga jau nekad liela nav bijusi, bet mūsu spēka gados lauku mācību iestādes pedagogam dzīvoklis, elektrība, malciņa bija bez maksas. Nekur tālāk par padomiju aizbraukt nevarēja, grāmatas dabūt grūti – kur tad to naudiņu tērēt?
Tagad ir pilnīgi citas iespējas un līdz ar to arī prasības – skolotājam nemitīgi jāpapildina zināšanas, bet par kursiem ir jāmaksā, ir iespējas ceļot, katram mājās vajag datoru, jo kur tad bez tā. Mazmazbērni smejas, ka man tā ir tumša bilde. Viņi vēl skolā neiet, bet jau peli dīda. Bet tas viss maksā. ja, strādājot par skolotāju, nevar nopelnīt, pedagogi meklē un atrod citu darbu.
Jums šogad laulības 55. jubileja. Kuri bijuši skaistākie gadi?
– Visi vienādi skaisti. Bija prieks, kad bērni dzima, auga, mācījās, sāka strādāt, precējās. Dzima mazbērni, mazmazdēliņam Pēterim 11. septembrī būs gadiņš, esam pieredzējuši ceturto paaudzi – prieka bez gala. Kamēr biju skolas direktors, vasaras man nekad nebija – skola jāremontē, jānodod. Rudeņos kopā ar skolēniem braucām pa Latviju, ar ģimeni apceļojām dažas tuvākās kaimiņu republikas. Toreiz arī Izglītības nodaļa rajona skolotājiem rīkoja dažādas ekskursijas. Ar Bauskas fotomākslinieku Laimoni Šulcu kopā ļoti daudz esam braukājuši pa Krievijas plašumiem līdz pat Baikālam.
No kurienes jums abiem tāds spriganums, optimisms?
– Redz, mums ir sava “trenažieru zāle”, kur izkustināt kaulus un muskuļus. Esam lauķi, visu mūžu esam turējuši lopus, tie palīdzēja bērnus izaudzināt un izskolot. Ar skolotāja aldziņu vien būtu grūti. Joprojām mums ir govs, bullēns, kazas, vistas, truši. Nav nekādas atkāpšanās, katru dienu ir jāceļas un jāiet pie lopiņiem.
