Kādreizējais baušķenieks Reinis Ūbelis sajutis kino «garšu» un pārliecināts, ka tā ir viņa stihija. Pašlaik Reinis darbojas dokumentālajā kino, bet viņa domās jau ir mākslas filmas scenārijs.
R. Ūbelis Anglijā nodzīvojis trīs gadus. Atgriezās mājās 2014. gada jūlijā.
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņš detalizēti izklāsta savu gājumu uz kino un darbošanos šajā jomā, pats tūdaļ piemetinot, ka šāds stils viņam ir no vidusskolas laika – domās un rakstos vārdi virknējas kā kadri filmā. Stāsts par pašu ir kā epizodes, kas nozīmīgas personības attīstībā.
Emociju gamma no kino
Reinis daudz sportojis pusaudža gados, kas palīdzēja veidot raksturu. Iekļāvies dažādās komandās, jutis azartu un atbildību. Nekādas atkāpes no treniņiem. Tas nostrādā pozitīvi, viņš atzīst. Stiprina tieksmi sasniegt mērķi, lauzties ārā no ierastās vides. Sportojot tomēr palicis individuālists, allaž autobusā sēd priekšējās rindās. Patīk apdomāt un sapņot, iztēloties nākotni.
Jau pusaudža gados skatījies daudz filmu. Bērnībā – kasetēs, televīzijā, vēlāk datorā. Neviens sports Reinim nedod tādu pacēlumu kā notikumu kulminācija filmās. Nekas nesniedz tādu emociju gammu. Viņš domā, kā pašam izpausties un gūt gandarījumu. Dejas, ģitāras spēle. Nejūt to kā savējo.
Īstās izpausmes meklējumi aizved pie amatierteātra režisores īslīcietes Vairas Dundures. Viņa ieliek iesācēju pie jaunajiem. Jau mēģinājumos puisis jūtas svarīgs. Vairāk nekā sportā. Pašam pārsteigums – skatuve šķiet kā mājas. Viss aizrauj. Iemācās savu tekstu un labi zina visu citu. Amatierteātris ir kā papildu impulss kino. Reinis jūt – kino ir patiesāks. Viņam patīk, kā strādā režisore. Kontrolē procesu. Tā vēlētos arī viņš. Bauskā nesaskata iespēju darboties un attīstīties kino.
Negaidīts ķēriens rakstīšanā
Pēc 9. klases absolvēšanas Bauskā viņš mācās Rīgā, kādreizējā 5. vidusskolā. Tajā savulaik izglītojies Reiņa tēvs Valdis Ūbelis. Juniors neslēpj – ir spurains audzēknis. Spītnieks. Runā pretī skolotājiem. 11. klasē Reini aizrauj Franca Kafkas proza, cilvēku psiholoģijas atklāsme. Kafka iedvesmo rakstīt viņa manierē. Fiksēt domu plūsmu ar vienu diviem vārdiem, īsiem teikumiem. It kā domāt kadros.
Tā Reinis sāk rakstīt. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Baiba Siliniece pārsteigta. Ar literāri potenciāliem jauniešiem strādā papildus. Gatavo dalībai Ojāra Vācieša literārajā konkursā. Reinis vienīgais puisis meiteņu vidū. Nesaspringst. Raksta darbu par zvejnieku, kurš ir badā un zog zivis. Nevar sev piedot, ka zog. Smagi pārdzīvo apkārtējo attieksmi. Par stāstiņu iegūst trešo vietu. Žūrija ir pārsteigta par autora izteiksmi. Reinis sāk saprast, ka varbūt viņš var kaut ko uzrakstīt. Vēl vairāk lasa Kafku, Žilu Vernu, kurš «parauj» uz mistērijām. Tver to, kā cilvēks pārmainās metaforiskā vidē.
Caur literatūras prizmu
Vidusskolas laikā paplašinās redzējums par sapņu nozari. Galvaspilsētas kino skolā interesantas nodarbības. Īpaši saista lekcijas kino vēsturē. Gan šīs, gan citas lekcijas paver daudz plašāku skatījumu par viņam tik saistošu jomu. Pusotru gadu apgūst aktiera pamatzināšanas. Taču režija, vēsture paliek, kā viņš saka, «pirmajā plānā». Joprojām var piecas sešas stundas dienā nosēdēt un lasīt par kino.
Skolā sapazīstas ar Dāvi Sīmani junioru. Viņš divus gadus ved klausītājus kino vēsturē. Atklāj, kā strādā konkrēts režisors, salīdzina ar citu laika periodu. Kādas iezīmes pārmantojas. Uzzinātais ļauj salīdzināt, kā veidotas filmas.
Nodarbībās tuvāk iepazīst liela «kalibra» režisorus. Pamana, ka vairāki šajā jomā ienāk no konkrēta skatpunkta. Reinis saprot – «vajag lēcu, caur kuru skatīties». Tā būtu literatūra. Viņš izlemj to studēt. Režisors Kristofers Nolans, piemēram, kino gājis iekšā caur literatūras prizmu.
Reinis aizbrauc uz Lielbritāniju. Vestminsteras universitātē Londonā vēlas studēt literatūru. Augstskolā neiestājas, jo atvērto durvju dienā pārliecinās – nav tik stiprs svešvalodā. Saprot, ka izkritīs ārā jau no pirmā kursa. Apzinās, ka jāapgūst valoda. Anglijā nodzīvo trīs gadus. Atgriežas mājās 2014. gada jūlijā.
Divi soļi uz priekšu
Tagad saka: «Man nav uztraukuma runāt angliski. Saprotu dažādus akcentus. Varu uzrakstīt oficiālas vēstules.» Darbā nācies vairāk būt kopā ar britiem, tas palīdzējis valodai, domāšanai. Sācis redzēt notikumus kā vietējais. Nenorobežojies imigrantu vidē.
Reinis atzīst – tālumā «biju arī ļoti nabadzīgs». Īpaši starp darbiem. Taču viņš principā sevi neredzējis pabalstu lūdzējos Anglijai. «Ja esi atbraucis uz šo valsti, jāizdzīvo pašam. Citādāk justos kā imigrants šī vārda sliktākajā nozīmē. Nevajag, lai Anglija mani uztur,» uzskatījis Reinis. Briti uz pabalstu ņēmējiem skatoties slikti.
Sarežģītās situācijās, protams, saņēmis palīdzību no mājām, no ģimenes. Lai kā klājies, nebijis domas braukt atpakaļ. Pats saka: «Ne mirkli.» Cerējis atrast darbu kino industrijā. Tomēr veltīgi.
Londonas noslēguma posmā pusotru gadu strādājis «Bubbleology» par menedžeri. Firma nodarbojusies ar burbuļtēju izplatīšanu. Darbs – labi atalgots, viņa atdeve novērtēta. Tomēr sapratis – dzīvodams un strādādams Lielbritānijā, aizvien vairāk attālinās no sapņa par kino. Anglijā viņš nav pieņemts kā «filmu cilvēks». Nesis motivācijas vēstules uz lielajām un arī mazajām studijām. Visur atteikums. Sapratis – bez pieredzes, bez kontaktiem nav jēgas būt Londonā. Atgriešanos Latvijā Reinis raksturo īsi: «Solis atpakaļ, lai būtu divi uz priekšu.»
Reinis apzinājies, ka Latvijas kino industrija ir maza. Taču lielāks potenciāls sākt strādāt pie reāla projekta. Un vēl. Pārrodoties Dzimtenē, kāds liktenīgs brīdis. Sastapis draudzeni, kura kļuvusi par viņa līgavu.
Kļūdīties un mācīties
Laba sakritība Reini saved kopā ar producentu Ati Klimoviču. Viņš jauno censoni pieņem praktizēties kino. Atis ļoti uzticas cilvēkiem. Pēc pārrunām Reinis saņem piedāvājumu režisēt dokumentālu filmu. Viņš piekrīt. Saka: «Man labāk patīk mēģināt, darīt. Kļūdīties un apkaunot sevi, mācīties.» Tātad režisēt, kaut arī tas nav darīts. Reiņa pirmā filma «Četros no rīta mežā». Skarba atklāsme par zemessargiem. Ar intervijām, žurnālistiskā stilā. Viņš atzīst – sapratis, ko dara nepareizi. Lentē pietrūcis kulminācijas. Nav atrasts konflikts. Secina – pirmā filma ir skola, kurā uzaudzēti mazi spārniņi.
Darbs rit pie nākamās dokumentālās filmas. Tās centrā bijusī militārpersona Ziedonis Ločmelis. Cilvēks, kurš bijis Afganistānā, Irākā, strādājis par miesassargu. Kopā ar draugu zemessargu veltī laiku jauniešiem, problēmpuisim Markusam. Šajā filmā ir konflikts, piemetina Reinis.
Nedrīkst atkāpties
Kino viņš uzņemas jebkuru darbu. Raksta scenārijus. Ņem rokās kameru un filmē. Pārtop kādā lomā. Iesaistās projektos, kurus nevēlas atklāt – kas zina, kā tie īstenosies!
Ar Ati Klimoviču būts Ukrainā «nāves zonā». Redzējis, kā ukraiņi sargā savu teritoriju. «Pēc trešā sastaptā tanka baiļu vairs nav,» bilst Reinis. Drīz pēc Ukrainas sekojusi filmēšana Gruzijā. Gluži citādāka. Mierīgāka, kā atvaļinājumā.
Pašlaik ir vairāk darbošanās dokumentālajā kino, bet tā «nav mana sirdslieta», saka Reinis. Tūdaļ vērtē, ka dokumentālais kino ļoti labi iemāca saprast patiesas emocijas. Šim žanram Latvijā vieglāk dabūt finansējumu. Tādēļ te turpinās darbu.
Teorētiskās zināšanas sniedz semināri. Pašreizējās sagatavotības pārbaudījums ir projekti, kuros jātiekas un jārunā ar kino speciālistiem un virzītājiem. Reinis neslēpj – viņu interesē psiholoģiskais kino. Piemēram, tāds kā Mārtina Skorsēzes «Slēgtā sala», Kristofa Nolana lente «Starp zvaigznēm». Filmas, kurās izvirzās eksistenciāli jautājumi. Viņš formulē tā: «Cilvēka psiholoģijas pārmaiņas noteiktā vidē. Bet ne šausmu formā.»
Metot skatienu pagātnē, viņš sev atzīstas, ka atkal ir kā senāk sportā – jāiekļaujas komandā. Kino nevar citādāk. No sportošanas ir rūdījums un neatlaidība. Nedrīksti atkāpties, jo aiz tevis ir vēl kāds. Vājuma brīžos viņu allaž uzmundrinājusi ģimene.
Jauns cilvēks, kurš zina, ko grib. Sapņo un īsteno ieceres. Viņam ir sava vīzija par Latvijas kino. Šeit varētu būt pasaules mēroga studija ar simtiem darba vietu, ar iespējām veidot dažādu žanru filmas. Studiju izmantotu ārvalstu kinoļaudis. Ir taču pierādījies, ka piepildās arī nereālais.
UZZIŅAI
Reiņa Ūbeļa kino darbi:
dokumentālo filmu «Četros no rīta mežā» un «Mūsu puikas» montāžas režisors;
dokumentālās īsfilmas «Par svarīgo» operators;
patlaban topošās dokumentālās filmas «Ukrainas zona» operatora asistents;
pašlaik režisē divas īsfilmas, kuras iecerēts pabeigt līdz vasarai;
raksta spēlfilmas scenāriju studijā «Platforma»;
papildus nodarbināts reklāmu veidošanā.
