Šis laiks vēl joprojām rit zemnieku dumpja zīmē.
Šis laiks vēl joprojām rit zemnieku dumpja zīmē. Tieši piektdien, 28. maijā, biju kopā ar zviedru grupu no Eskilstūnas. Apmeklējām zemnieku saimniecību Iecavā – «Kalnasaulītes», kur saimnieko Leontīns Smeilis. Upītes malā, meža ielokā, skaistā vietā skaisti iekopti lauki un puķu dobes, gurķi, tomāti zemplēves platībās. «Kalnasaulītēm» pieder 12 hektāru, vēl desmit hektāru zemes tiek nomāti. Leontīns audzē, kā pats izsakās, visu ko, jo nelielai saimniecībai orientēties uz vienu kultūru Latvijā ir riskanti. Kopis arī cūkas, nu tura pēdējās deviņas, jo rukšus pārdot kļūst arvien neiespējamāk – ne velti zemnieki izgājuši protesta akcijā.
Kāpēc es to visu šajā slejā rakstu? Lai parādītu, lūk, ko – zviedru grupā bija viens vīrietis, kurš arī sevi pieskaita lauksaimnieku šķirai, viņš tikai pirms pusgada pārdevis savu saimniecību. Gunārs Magnusons audzējis vistas olu ieguvei, ražošana Zviedrijas izmēriem bijusi par mazu, nācies atteikties. Turklāt grūti izturēt Eiropas Savienības standartu prasības olu kvalitātei (arī izmēri, svars un krāsa ir standartizēts). Redziet, pat Zviedrijā nelielam lauksaimniecības produkcijas ražotājam ir grūti izturēt konkurenci un kopus tirgus augstās prasības…
Mūsu zemnieki teic, ka Latvijas lauksaimniecības produkcija esot viskvalitatīvākā un garšīgākā. Zviedru zemnieki stāsta gluži to pašu par savējo, francūži ir pilnīgi pārliecināti, ka Francijā audzētais un pārstrādātais ir tas vislabākais. Katram ir sava taisnība. Bet to objektīvo patiesību noteiks ne jau zemnieki vai ražotāji, to noteiks PIRCĒ-JI. Tā ir mana pārliecība – ko vairāk pieprasīs un pirks, par ko maksās, to arī vajadzēs audzēt un ražot. Ar varu pircēju izvēli nevarēs ietekmēt. Esmu pirkusi un pirkšu tikai Latvijas rupjmaizi, tikai Stelpē ražoto sviestu, bet… par Latvijas speķi un treknajām gaļām gan šaubos, vai daudzi pilsētnieki to grib ēst.
Un nobeigumā vēl kāds viedoklis. Pirms zemnieku izsludinātās protesta akcijas uz redakciju piezvanīja sieviete, kura nikni izteicās par mūsu lauksaimniekiem. Viņa nevarot atļauties pirkt dārgo pašmāju pārtiku, tālab viņa pērkot un pirkšot lēto importa margarīnu, lēto importa gaļu… Arī tas ir viedoklis un realitāte, ar kuru jārēķinās. Gribam to vai ne, bet notikumu attīstību noteiks šīs sievietes un citu pircēju izvēle.
