Vienmēr ir patīkami svešumā sastapt tautiešus.
Vienmēr ir patīkami svešumā sastapt tautiešus.
Pirms nedēļas Briselē «Bauskas Dzīvei» tas izdevās vairākkārt. Turklāt atklājās, ka Eiropā Latviju pārstāv un tās labā pūlas arī daži no Bauskas rajona nākuši cilvēki.
Ar stipendiju uz Latviju
Ierodoties uz tikšanos Eiropas Parlamenta (EP) preses nodaļā, tikām iepazīstināti ar klasiski skaistu blondu jaunieti. Pie sevis nodomāju – īsta latviete, un nebiju maldījusies. Ieva Gruziņa runā skaidrā latviešu valodā ar mīkstu amerikāņu akcentu.
Viņa ir Ročesteras Universitātes politoloģijas bakalau- re un pašlaik ir personīgā asistente EP deputātam skotam Bilam Milleram, kurš strādā Latvijas delegācijā. Šajā amatā viņa nokļuvusi, piedaloties universitātes programmā.
Ieva atzīst, ka ģimenē baudījusi patiesi latvisku audzināšanu, mācījusies Amerikas latviešu vasaras vidusskolā Garezerā, piedalījusies tālumā dzīvojošo latviešu Dziesmu svētkos. 2001. gadā viņa ieguvusi Amerikas Latviešu asociācijas stipendiju, lai piedalītos starptautiskajā vasaras skolā, ko katru gadu organizē Vidze- mes augstskola Valmierā. Ievai ir 16 gadu vecs brālis, kurš esot vēl spēcīgāks Latvijas patriots. Taču tas vēl nav viss viņas savdabīgajā dzīvesstāstā.
Biļete turp un atpakaļ
Sarunā noskaidrojās, ka Ieva nav Amerikā dzimusi latviete. No Latvijas viņa izbraukusi 11 gadu vecumā 1991. gadā kopā ar vecākiem. «Mans tēvs ir ķīmiķis. Atmodas laikam sākoties, zinātniski pētnieciskie institūti tika likvidēti vai arī to finansējums krasi samazinājās. Tāpēc vecāki nolēma doties uz Ameriku un tagad dzīvo Kentuki štatā valsts dienvidaustrumos, kur latviešu nav tik daudz kā vidienē vai dienvidos. Taču Latvijā esmu bijusi vairākkārt, Rīgā dzīvo mani vecvecāki.»
Ieva ir apmierināta, ka viņa savu prasmi un zināšanas var lietot Latvijas labā. Taču viņa uzskata, ka tikpat labi Eiropas Parlamentā un citās ES institūcijās varētu strādāt arī jaunieši ar Latvijas augstskolas diplomu. Turklāt liela daļa Latvijas jauniešu brīvi runā krievu valodā, tie, kuri zina arī angļu un vācu valodu, varētu konkurēt šejienes darba tirgū, jo eiropieši nav nemaz tik čak- li svešvalodu apguvē, saka Ie- va.
Nav izslēgta iespēja, ka Gruziņu ģimene varētu atgriezties uz dzīvi Latvijā. Taču vispirms arī brālim jāiegūst laba izglītība, bet tētim jāsagaida pensija, spriež Ieva. Viņa neslēpj, ka izjūt nelielas identitātes problēmas. Nokļūstot Amerikā, tur mācoties, izjusta piederība šai valstij un sabiedrībai, taču dvēselē Ieva paliekot latviete. «Reizēm pati sev vaicāju – kas īsti esmu,» atzīst Ieva.
Jaunsaules meitene
Latvijas vēstniecībā Beļģijas Karalistē Latvijas žurnālistu grupai pieņemšana bija sarīkota 1. oktobrī. Jau nākamajā dienā Briselē ieradās mūsu Valsts prezidente. Tāpēc ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Aivars Groza bija nevaļīgs un atstāja mūs vēstniecības pirmās sekretāres Andas Catlakas un trešās sekretāres Marikas Armanovičas gādībā.
Tā nu izrādījās, ka šajā diplomātiskajā dienestā sastapta novadniece. Sirsnīgās tikšanās noslēgumā Andai Catlakai kolēģe Diāna Eglīte uzdāvināja mazu suvenīru – «Bauskas Dzīves» pildspalvu. Anda neslēpa prieku, sakot: «Es taču esmu Jaunsaules pamatskolā mācījusies. Mana mamma Vija Rudiņa līdz 1973. gadam bija šīs pamatskolas direktore.» Tāpēc nesakiet, ka mazas lauku skolas skolēnam nav ko sapņot par lieliem amatiem.
Vēl viens baušķenieks
Taču Briselē strādā vēl kāds cilvēks, kurš dzimis, audzis un skolojies Bauskā. Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienī- bā otrais sekretārs ir Āris Vīgants, Bauskas 1. vidusskolas 1990. gada absolvents. Interviju ar viņu varēs lasīt «Bauskas Dzīves» 16. oktobra numurā.
Jāteic, ka kolēģi – žurnālisti no citiem izdevumiem – par «Bauskas Dzīves» veiksmi novadnieku atrašanā Briselē mūs pat mazliet apskauda. Smaidot atbildējām, ka mēs savējos kā sēņu sporas Eiropā jau esam izsējuši, lai sāk iesakņoties.
