Viņus apzīmē ar vārdu «indigo» un sauc par jaunā laikmeta bērniem, dēvē par mazajiem prātvēderiem, ierindo vai nu grūti audzināmajos, vai brīnumbērnos.
Viņus apzīmē ar vārdu “indigo” un sauc par jaunā laikmeta bērniem, dēvē par mazajiem prātvēderiem, ierindo vai nu grūti audzināmajos, vai brīnumbērnos.
Arvien pamanāmāki
Latvijā izveidots Indigo bērnu izglītības centrs. Tā vadītāja Guna Hofmane 26. aprīlī Bauskā vadīja semināru speciālistiem “Katrs bērns ir īpašs, bet viņu vajadzības ir jāatpazīst”.
Viņa uzskata, ka jaunā laikmeta bērni kļūst arvien pamanāmāki. Saskarsme mājiniekus spēj priecēt, mulsināt un arī sāpināt. Pedagogi nezina, ko iesākt, jo klasē šie bērni “neiekļaujas nekādos rāmjos”. Viņus izmeklē terapeiti, psihiatri un neirologi. Tiek uzstādītas biedējošas diagnozes, notiek ilgstoša un bieži vien bezjēdzīga ārstēšana, izteiktas pesimistiskas nākotnes prognozes.
Psiholoģe un bioenerģētiķe Nensija Anna Teipa par šo savdabību raksta grāmatā “Savas dzīves izprašana caur krāsām”. Autore klasificē cilvēku īpašības un uzvedības modeļus, pievēršot uzmanību to saistībai ar cilvēka elektromagnētiskā lauka jeb auras krāsām. Grāmata ir ilgstošu gadu un novērojumu sakopojums. Nensija Anna Teipa bija pirmā, kura ievēroja, ka vairākumam pēc 1980. gada dzimušu bērnu elektromagnētiskajā laukā jeb aurā saskatāma neparasta zila krāsa – indigo. Tā radās termins “indigo bērni”, kas tagad pazīstams visā pasaulē.
Jāmaina attieksme
Šie bērni ir emocionāli apdāvināti. Viņi vienā mirklī vētraini izdusmojas un tad ir atkal mierīgi. Viņi neiekļaujas vispārpieņemtās normās, domas atšķiras no citiem, rīcība nav prognozējama. Šie bērni bieži vien ir vientuļi, jūtas nesaprasti, jo viņiem nav draugu. Tiek apgalvots, ka dzims arvien vairāk indigo un jāmainās sabiedrības attieksmei pret viņiem. Tā par seminārā dzirdēto stāsta Bauskas ģimenes un sociālā atbalsta centra “Ābele” vadītāja Solvita Tilgale.
Viņa atzīst, ka informācija bijusi ļoti interesanta, taču reizē arī mazliet mistiska un netverama. Taču daudziem vecākiem tā kļuvusi par dzīves realitāti. Solvita saka: “Man nav nācies sastapties ar šādiem bērniem, bet neuzskatu, ka no viņiem būtu jābaidās. Bija vērtīgi palūkoties no cita viedokļa uz šīm lietām, kas manā skatījumā ir ezotēriskas. Neslēpšu, ka stabilu zinātnisko pamatojumu šai idejai neredzu, bet iespējams, ka man līdz šim nav bijis šādas informācijas. Pieņemu, ka ir lietas, kas nav vienkārši izskaidrojamas. Pasaule savā attīstībā virzās uz priekšu straujāk nekā zinātne. Mana atziņa – jebkurš bērns ir jāmīl un jāsaprot.”
Vai misija?
Bauskas 1. vidusskolas logopēde Ilva Oboleviča teic, ka ir jāmācās šādus bērnus saprast, lai visiem būtu vieglāk. Semināri un kursi par šo tēmu būtu jārīko mācību un medicīnas iestādēs. “Mums ir jāzina, ka šādi bērni ir, lai brīdī, kad saskarsimies ar šo realitāti, zinātu, kā rīkoties, izprastu, nevis nosodītu. Saka, ka šie bērni ir nākuši darīt šo pasauli labāku. Viņu misija ir mainīt materiālo pasauli, par vērtību izvirzot jūtas. Varbūt mums viņiem ir jāpalīdz veikt šo misiju?”
“Vai nav tā, ka ikviens ļoti labi jūt, vai mīlestība tiek sniegta ar nosacījumiem vai bez tiem? Pieaugušajiem, kuri ikdienā saskaras ar bērnu nepaklausību, ir vieglāk pačīkstēt, cik tie ir izlaisti, atšķirīgi. Tas ir vieglāk nekā ieklausīties, lai izprastu, ko viņi grib sacīt ar savu protestējošo uzvedību,” saka psiholoģe Andra Katkeviča.
Izmantota informācija no interneta mājaslapas .
