Diskusijas par maksas augstākās izglītības ieviešanu turpinās.
Diskusijas par maksas augstākās izglītības ieviešanu turpinās. Runā valstsvīri, protestē studenti, uztraucas vecāki, no kuru turības ir atkarīga viņu bērnu nākotne.
Valdība par galveno uzdevumu uzskata valsts budžeta – ieņēmumu un izdevumu – līdzsvarošanu, šajā procesā bieži nodarot pāri vieniem un atļaujot pārmērības citiem. Izglītība atkal un atkal tiek pabīdīta maliņā kā liekēde, kaut gan vārdos deklarēta par prioritāru. Taču pabērna lomā izglītība mūžīgi eksistēt nevar. Valsts pārvaldes struktūrām reiz par visām reizēm būtu jānosaka izglītības vieta valsts politiskajā un ekonomiskajā sistēmā, jāizstrādā progresīva un apstākļiem atbilstoša finansēšanas struktūra. Izglītība nedrīkst būt katras jaunas valdības šoka terapijas objekts.
Valsts augstskolās būtu jānodrošina vismaz piecdesmit procentiem studentu pilnīgs valsts finansējums. Visā pasaulē nekas labāks nav izgudrots par iestājpārbaudījumiem un konkursiem, kas tad arī rada vienādas starta pozīcijas gan bagātajam un nabagajam, gan talantīgajam un mazāk spējīgajam. Nekavējoties jāsakārto studiju kreditēšanas jautājumi, piešķirot šim nolūkam pietiekami daudz līdzekļu. Protams, studijas, izmantojot valsts kredītus, tā pati maksas izglītība vien ir. Valsts par kredītiem saņem arī procentus, bet iespēja ir dota un atmaksas termiņi atlikti uz darba gaitu sākumu. Apsveicama ir valdības ideja dzēst kredītu jaunajiem speciālistiem, ja viņu iegūtā profesija atbildīs valsts pasūtījumam. Taču arī šajā gadījumā valdība paliek uzticīga sev, proti, specialitāšu sarakstu solās paziņot augstskolu beidzējiem, pamatojoties uz tā brīža tirgus pieprasījumu. Šāds variants nav pieņemams. Studiju nosacījumiem jābūt skaidriem, stājoties augstskolā, jo ļoti daudzos gadījumos tieši kredīta dzēšanas iespēja noteiks profesijas izvēli.
Pilnīga anarhija valsts augstskolās valda studiju maksas noteikšanā. Saprotama ir augstskolu vēlme savas problēmas atrisināt ar studentu maka palīdzību, taču sabiedrībai ir jābūt pārliecinātai, ka pieprasītās summas ir pamatotas un samērotas ar visai zemajiem iedzīvotāju ienākumiem. Pašreiz ļoti izplatītā prakse, kad students lielāko dienas daļu pavada darbā un tikai pārpalikumu velta mācībām, novedīs pie pusprofesionāļu producēšanas, kuri ar lielām grūtībām varēs konkurēt tikai vietējā darba tirgū.
Izglītība, arī augstākā, mūsdienu pasaulē nav greznība, bet dzīves nepieciešamība, un valsts varas pārstāvji ir atbildīgi par to, lai visu veidu zināšanas būtu pieejamas katram valsts pilsonim.
