Basetu kucītei Sellai ir astoņi gadi. Ja viņas vecumu rēķinātu cilvēka mūža kategorijās, tad Sella būtu cienījama pensionāre.
Basetu kucītei Sellai ir astoņi gadi. Ja viņas vecumu rēķinātu cilvēka mūža kategorijās, tad Sella būtu cienījama pensionāre.
Baušķeniecei Aijai Matulēnai un viņas vīram Arūnam basets ir trešais ģimenes loceklis.
Raksturu veido ar stingrību un maigumu
Suņa raksturs ir atkarīgs no saimnieku attieksmes, par to Aija nešaubās. Baseti ir diezgan spītīgi un nepakļāvīgi suņi. Agrīnā vecumā viņiem nepieciešama stingrība, citādi četrkājainais draugs var kļūt par mājas «pārvaldnieku».
Matulēnu mājās pret suni nekad nemēdz izturēties skarbi. Nepieciešama liela pacietība, kamēr krāšņais radījums saprot, kas ir atļauts, bet kas – aizliegts.
Šķiet, Aija bija viena no pirmajām baušķeniecēm, kura nolēma suņu klubā iegādāties basetu šķirnes kucīti. Sella ir «augstdzimusi dāma» ar labiem ciltsrakstiem. Tas nekas, ka savus radurakstus viņa izvilkusi no grāmatu kaudzes un sagrauzusi. Aija rāda dokumentu driskas un nevar saprast, kāpēc Sellai radusies nepatika pret ciltsrakstiem.
Jaunībā basetu šķirnes kuce piedalījusies prestižās izstādēs un saņēmusi teicamu novērtējumu. Aija stāsta: «Neviena kuce nevar dabūt labu partneri, ja nav tikusi izstādīta. Mums šķita ļoti svarīgi, lai Sellas pēcnācēji būtu ģenētiski nevainojami, tāpēc vedām viņu uz izstādēm.»
Sver kucēnus un vāra putriņu
Pirmajā un vienīgajā metienā Aijas un Arūna mīlulei piedzimuši deviņi kucēni. Aija atceras: «Dzemdības pieņēma vīrs. Es biju tik ļoti uztraukusies, ka baidījos piedalīties. Ieraudzīju pirmos kucēnus un šausmās sastingu – viņiem nebija garu ausu! Nobijos ne pa jokam, jo šķita – Sellai piedzimuši sētas krančuki, visas mūsu pūles saglabāt dižciltību ir vējā.
Man gluži vienkārši trūka zināšanu. Kucēnu mazās, mīkstās peļu austiņas sāka augt burtiski pa stundām. Viss bija pilnīgā kārtībā.»
Pēc kucēnu piedzimšanas saimniece lūgusi darba devējus piešķirt divas brīvdienas – tik milzīgu atbildību viņa izjutusi par mazajām, kuslajām dzīvībām. Kolēģes jokojušas: «Nuja, pēcdzemdību atvaļinājums…» Kucēnu kopšana izvērtusies par bezmiega nakšu sēriju un nepārtrauktu rosīšanos virtuvē. Aija centusies ievērot visus sugas kucēnu attīstībai noteiktos kritērijus: «No desmitās dienas bija jāvāra mannas putriņa ar kabačiem, jāsver un jārīvē gaļa. Katru dienu kucēnus vajadzēja likt uz svariņiem, lai redzētu dinamiku.»
Mīlīgajiem garaušiem atrasti gādīgi saimnieki. Gandrīz visi Bauskas baseti esot Sellas bērni.
Ārsts kļūst par uzticības personu
Šķirnes standartus raksturo ausu garums un purna ādas kroku daudzums. Sellas ausis esot izcilas, taču krunciņu varētu būt vairāk. Citādi viņas izskatā trūkumu nav – spēcīgas ķepas, taisna mugura, ideāls svars.
Tomēr Aija ir ļoti nobažījusies par mīlules veselību. Šogad Sellai bijušas divas operācijas. Tās veiktas veterinārajā klīnikā Rīgā, kur kucītes saimniecei laimējies iepazīties ar brīnišķīgu cilvēku – vetārstu Ainaru Kokarēviču. Ja sunim rodas veselības sarežģījumi, viņš ir gatavs sēsties mašīnā un doties uz Bausku. Aija atceras kādu epizodi: «Pēc operācijas Sellai bīstami pazeminājās ķermeņa temperatūra. Biju izmisusi, zvanīju ārstam. Viņš mudināja steigšus vest kucīti uz Rīgu. Taču mēs nevarējām aizbraukt, jo nebija naudas, lai samaksātu par procedūrām. Ilgi minstinājos, līdz varēju ārstam to pateikt, man bija neērti. Tad dakteris Kokarēvičs stingrā un noteiktā balsī sacīja: «Aija, par ko mēs runājam? Mums jāglābj suns, nevis jāapspriež finansu lietas. Kad būs nauda, tad arī atdosit!»
Ja visi cilvēku dakteri izturētos pret pacientiem tā, kā ārsts Ainars Kokarēvičs pret dzīvniekiem, tiktu atrisinātas daudzas problēmas, spriež baseta saimniece.
Kaimiņu dārzā zog zemenes
Garo ausu dēļ Sellai barība tiek pasniegta pialā. Ja steigā gadoties ēdienu ielikt parastā bļodiņā, kucīte esot apmierināta. Pēc maltītes viņa atlaižoties uz grīdas un mierīgi laizot drupačas no ausīm.
Saimniece pērk vislabākās kvalitātes speciālo barību. Sellas ēdienkarte ir pārsteidzoši veselīga, jo viņai ārkārtīgi garšo augļi un dārzeņi. Mīlule ēdot visus augļus, bet īpaši viņai garšojot zemenes un vīnogas. Reiz kaimiņu dārzā Sella pieķerta zogam zemenes.
Līdz šim Aija un Arūns lieliski tikuši galā ar visiem sarežģījumiem. Tomēr viena lieta Aijai nedod mieru: «Es ļoti baidos par Sellas vecumdienām. Man sažņaudzas sirds, iedomājoties šķiršanos no viņas. Citi, lai aiztaupītu sāpes, jau iepriekš iegādājas kucēnu. Mēs tā nerīkosimies, jo mīlestību nevar sadalīt.»
