«Stefans bija pirmais sastaptais vācietis, kurš zināja, kas ir Latvija, tas tiešām pārsteidza,» stāsta bijusī baušķeniece Jūlija Kaļeņuka. Tagad viņa dzīvo Hamburgā un, apprecoties ar militārās augstskolas studentu Stefanu, ieguvusi uzvārdu Heuke.
“Stefans bija pirmais sastaptais vācietis, kurš zināja, kas ir Latvija, tas tiešām pārsteidza,” stāsta bijusī baušķeniece Jūlija Kaļeņuka. Tagad viņa dzīvo Hamburgā un, apprecoties ar militārās augstskolas studentu Stefanu, ieguvusi uzvārdu Heuke.
Ar tautisko lepojas
“2002. gada vasarā absolvēju Bauskas 1. vidusskolu un iestājos Ekonomikas un kultūras augstskolā, lai kļūtu par vācu valodas tulku. Tā ir privāta augstskola, mācību maksa – augsta, jau pēc pirmā semestra sapratu, ka naudas nav. Ģimene man nevarēja palīdzēt, jo pašlaik studē arī mana mamma – bērnunama “Annele” audzinātāja. Tāpēc nolēmu ņemt akadēmisko atvaļinājumu un braukt uz Vāciju strādāt par aukli, lai nopelnītu līdzekļus mācību maksai,” stāsta Jūlija.
Firma, caur kuru jauniete kārtoja dokumentus, Hamburgā piedāvāja viņai darbu par aukli trīs bērnu ģimenē. Vēlāk izrādījās, ka jākopj arī visas telpas ģimenes mājā. “Septiņos no rīta sāku strādāt un gulēt bieži gāju reizē ar bērniem, jo jutos ļoti nogurusi,” atceras Jūlija.
Iepērkoties viņa iepazinusies ar igaunieti Margu, kura strādāja citā ģimenē. Kopā viņas sākušas apmeklēt diskotēkas. Vienā no tām meitene satikusi ar Stefanu.
No iepazīšanās brīža līdz kāzu dienai pagāja gads. Ne tik vienkārši dēla izvēli vērtēja Stefana vecāki. Viņi uzskatīja, ka Jūlija ir pārāk jauna, ārzemniece, turklāt bez izglītības. Baušķeniece nākamā vīra vecākus pārliecināja, ka jaunība ir pārejošs “netikums”, ar savu latvisko izcelsmi viņa lepojas, bet izglītību var iegūt. Nokārtojusi vācu valodas pārbaudījumu Gētes institūtā, Jūlija ieguva vērtējumu “labi”, kas ļauj studēt Vācijā. Viņa domā par mācībām koledžā.
Garšo speķa pīrādziņi
Jaunā ģimene dzīvo atsevišķi no vīra vecākiem, Stefans turpina mācīties, Jūlija strādā viesnīcā un vēl pieskata bērnus divās vācu ģimenēs. Vīram ļoti garšojot viss, ko Jūlija gatavo, jo īpaši speķa pīrādziņi. Taču vismaz pāris reizes mēnesī viņi cenšas aiziet vakariņās uz kādu krodziņu, īpaši iepatikušies itāļu un franču restorāni. Attiecības ar vīra vecākiem ir jaukas, jaunajai sievai par labu draudzeni kļuvusi Stefana māsa Daniela.
Jūlija atzīst, ka Vācijā ļoti nākas izjust to, ka esi ārzemnieks. Īpaši pēc 1. maija, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunas dalībvalstis, no kurām uz veco Eiropu dodas ļoti daudz darba meklētāju. Tāpēc iebraucējus vietējā sabiedrība nelabprāt pieņem. Jūlija iepazinusies ar Hamburgā dzīvojošiem latviešiem, kopā svinēti Jāņi, rudenī viņa iecerējusi dziedāt latviešu biedrības korī. Stefans uzstāj, lai sieva sev pasūta latviešu tautastērpu, ko varētu vilkt svētkos.
Virsnieka sieva
Jūlijas vecāki ziemā devās uz meitas kāzām, bet vasarā jaunlaulātie trīs nedēļas ciemojās Latvijā. Stefans atzīst, ka viņam ļoti patīk šejienes cilvēki, kas ir laipni, sirsnīgi, izpalīdzīgi. Taču autobraucēji gan esot ļoti agresīvi. Stefans ir sajūsmā par kompleksa “Lido” piedāvājumu ēdināšanā un izklaidē, kopā ar Jūliju viņi bijuši arī Liepājā, izstaigājuši Vecrīgu.
Kad jaunais vīrs beigs studijas, ģimene pārcelsies dzīvot uz Koblencu un Jūlijai būs jāpierod pie virsnieka sievas ikdienas. Stefana darba pienākumi paredz katru gadu zināmu laiku pavadīt “karstajos punktos” – valstīs, kur miera uzturēšanā piedalās Vācijas armijas spēki. Lai vienatnē neskumtu, sākšu mācīties, spriež Jūlija.
“Kad būsim vecīši, iespējams, pārcelsimies uz dzīvi Latvijā. Esam precējušies, vēl jauni un joprojām iemīlējušies,” atvadoties saka Jūlija un Stefans Heukes.
