Aizraušanās. Iecavnieka Hevija Bumbuļa sirdslieta – mašīnas.
Hevijs Bumbulis ir 30 gadus vecs, viņš Iecavā dzīvo nepilnus trīs gadus. Jaunietis nodarbojas ar auto pulēšanu un tīrīšanu, bet paša priekam garāžā «skrūvē» savus un ģimenes cilvēku un radu spēkratus.
Pīpējot saliek braucamo
Hevijs ar automašīnām aizraujoties kopš bērnības. Viņa pirmais auto jau deviņu gadu vecumā bijis sestais žigulis. Kopš tā laika viņam piederējuši vairāki spēkrati – «Ņiva», «Moskvich», «Latvija», «Honda», «VW Golf» un citi. «Pēc piektās vai sestās automašīnas es pārstāju skaitīt,» smaidot saka Hevijs. Bērnībā braukšanas prasmes apgūtas mājas pagalmā, kad tēvs ļāvis stūrēt no garāžas līdz kūtij vai uz sasaluša dīķa.
Puisis pa garāžu vien dzīvojis. Kopā ar draugiem «ķīlējuši» savus mopēdus un motociklus, arī pirmās automašīnas «likuši kopā» paši. Viņš atceras drauga triciklu – mopēdu ar trim riteņiem, kuram bija aizmugurējo riteņu velkošā piedziņa. «Draugs varēja «griezt saulītes» un driftot, turpretī mēs ar saviem mopēdiem vien «šļūkājām» pa ceļu. Prieka brīži bija tie, kad viņš iedeva izbraukt vienu līkumu. Parasti viens līkums bija pusciema apbraukšana,» smaidot bērnību atminas Hevijs.
Viņam joprojām pieder žigulis. Tiesa, ne tas, ar ko braukts bērnībā. «Veco spēkratu «saliku kopā» un atjaunoju pats. Ejot uzpīpēt, garāžā nomainīju vienu detaļu, tad nākamo, un tā līdz viss spēkrats bija pilnībā atjaunots. Detaļas nav dārgas, nomainīt arī viegli. Grūtāk ir dabūt rezerves daļas nekā tās uzlikt,» skaidro iecavnieks. Viņš brīvajos brīžos taisa arī savu ģimenes cilvēku automašīnas.
Maina dzīvi
Hevijs līdz savai pašreizējai nodarbei – automašīnu ķīmiskajai tīrīšanai, pulēšanai, virsbūves vaskošanai, lukturu pulēšanai un virsbūves apstrādei – nonācis pakāpeniski. Jaunais vīrietis neslēpj, ka bija pārlieku aizrāvies ar grādīgajiem dzērieniem, un šis dzīvesveids sācis kaitēt apkārtējiem un pašam.
«Nācu pie prāta. Sapratu, ka tā turpināt nedrīkst. Man kopš bērnības bija sapnis strādāt sev un būt «dzelžu» tuvumā. Vienā «tusiņā» es runājos ar draugu. Mēs spriedām par dzīvi, tās jēgu, līdz brīdim, kad manī notika «klikšķis». Es, manāmi iereibis, piecēlos, pusizdzerto grādīgo pudeli aizmetu prom un ar velosipēdu devos mājup. Pa ceļam pāris reižu nokritu, bet allaž piecēlos, lai turpinātu ceļu. Katrs kritiens man atgādināja par sarunu ar draugu. Tas tagad skan smieklīgi, bet es mērķtiecīgi cēlos, lai atkal kāptu uz velosipēda un ne tikai nokļūtu mājās, bet arī tamdēļ, lai sāktu jaunu dzīvi. Man izdevās,» mazliet nokaunējies, par pagātnes grēku uzveikšanu stāsta Hevijs.
Strādā sev
Vairums cilvēku pēc idejas par «jaunas dzīves sākumu», pamostoties nākamajā rītā, turpina staigāt ierasto dzīves taku, bet Hevijs patiešām mainījās. Viņš sāka īstenot apņemšanos un sāka ceļu pretī sava uzņēmuma dibināšanai. «Man bija vairāki parādi, nenomaksāti rēķini privātpersonām, uzņēmējiem un valstij. Ar visu tiku galā, kļuvu tīrs kā balta papīra lapa. Noformēju uzņēmumu un sāku strādāt sev,» par savu dzīvi stāsta iecavnieks.
No vienas «atkarības» Hevijam tomēr nav izdevies atbrīvoties – tās ir automašīnas. Tāpat kā bērnībā, arī tagad jaunais iecavnieks lielāko dienas daļu pavada pie dzelzs rumakiem. Viņš secina, ka mazotnes aizraušanās viņu pavada visu laiku un kļuvusi par ikdienas nodarbošanos. «Man patīk tas, ko daru. Es netīrus, saskrāpētus un nodriskātus auto pārvēršu par tādiem kā tikko no salona izbrauktiem spožiem spēkratiem. Manā arodā nepieciešama pamatīga pacietība, jo ir gadījumi, kad auto pulēju trīs dienas, lai rezultāts būtu tāds, kādu es vēlos, – perfekts,» atzīst Hevijs.
Darbs ir laikietilpīgs. Auto ir jāsagatavo tā, lai uz virsbūves pēc mazgāšanas nepaliek ne ūdens pilītes. Katrs ūdens piliens var izbojāt tālāko darba norisi – vaskošanu.
Iecavnieks teic – varējis strādāt Rīgā vai dzimtajā Jūrmalā, bet izvēlējies Iecavu. «Man un manai ģimenei te patīk. Arī ģeogrāfiski esam izdevīgā vietā. Pie manis brauc draugi no Rīgas un citām Latvijas pilsētām. Paldies vietējam uzņēmējam, kurš man piedāvāja telpas. Esmu priecīgs, ka par savu jauno dzīves un darba vietu esmu izvēlējies Iecavu.»
