Divi, nesen sastapti, sabiedrībā atzīti un novērtēti speciālisti, viens otram nezinot, izteicās līdzīgi.
Divi, nesen sastapti, sabiedrībā atzīti un novērtēti speciālisti, viens otram nezinot, izteicās līdzīgi. Proti, jau apnīk cīnīties un nez kuro reizi pierādīt, ko vari izdarīt. Gluži jaunos gados varbūt tas nekaitina, bet brieduma vecumā prasījums nemitīgi sevi apliecināt sāk traucēt. Klausījos atziņās, ko iespēts izdarīt, paškritiskā vērtējumā, ka ideālam var tuvoties, bet, vai tas sasniedzams… Nav tā, ka abus censoņus peltu, viņu paveikto atzīst. Diemžēl grūti bija kliedēt abu šaubas. Meklējot mierinājumu, spriedām, ka DARBĪBĀ vienmēr ir cīņas elements. Vispirms pašam ar sevi, – ne jau viss izdodas, nepārvarot pretestību. Gan iekšējo, kas ir katrā no mums, gan ārējo, bez kuras dzīve nav iedomājama. Lai kā mēs vēlētos rāmu un bez negācijām plūstošu ikdienu, tādas nebūs.
Tika nosauktas metodes, kas cilvēku spēj noniecināt. Bija jāpiekrīt, ka absolūts autoritārisms, nespēja vai nevēlēšanās ieklausīties citā viedoklī uz ilgu laiku sagandē arī līdzsvarotas personības pašnovērtējumu. Tāds stils vairs nav pieņemams mūsdienīgās sabiedriskās, arī darba attiecībās. Tas traucē saprašanos, samudžina kolēģu saskarsmi. Īpaši sāpīgi, ja šāda gaisotne izveidojusies darbavietā, kur strādājošo skaits nesasniedz pat vairākus desmitus. Rodas kaut kas līdzīgs lavīnas efektam – negatīvā plūsma veļas tālāk un skar ģimenes, skar vēl plašāku cilvēku loku, ar kuru pazemotajiem un nokaitinātajiem jāstrādā. Autoritārie vadītāji, uzturot atbilstošu vidi un apzinādamies varu, to maksimāli izmanto, lai «spēle» vai darbs ritētu pēc viņu noteikumiem. Tas pamanāms ne tikai mūspusē, bet redzams arī valstī.
Ilgi domāju, vai nosaukt vārdā personas, kuras pašlaik nokļuvušas psiholoģiski smagā situācijā un domā pat par darbavietas maiņu. Atturēšos. Abi man zināmie speciālisti ir ar stipru raksturu, un ticu, ka viņi izturēs spriedzes periodu, kas, protams, nebūs nebeidzams.
Dzirdēts, ka autoritārismam nekas nespējot līdzēt, – ja esi tāda tipa cilvēks, tad spēj izpausties tikai tādā veidā un ne citādi. Manuprāt, arī sabiedrībai jājūtas līdzvainīgai šī attiecību modeļa uzturēšanā. Nedrīkstētu būt tā, īpaši jau demokrātiskā valstī, ka ir kādam vienīgā taisnība, ko pārējie bez ierunām pieņem. Drīz būs jāizvēlas personības, kurām uzticēsim darboties vietējo pašvaldību padomēs. Tas ir process, kurā katrs balsstiesī- gais iedzīvotājs var izdarīt izvēli par labu sev un apkārtējai sabiedrībai. Arī tā iespējams cīkstēties pret autoritārismu.
