Izlasīju piektdienas, 17. jūnija, «Bauskas Dzīvē» 2. lpp. publicētos viedokļus par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sinodes liegumu sievietēm kļūt par mācītājām. Tā kā pie mums baznīca no valsts atdalīta, turklāt es nepavisam nepretendēju uz mācītājas amatu, varētu šķist, ka šim lēmumam, ne arī mācītāja Roberta Otomera paustajam uzskatam varētu nepievērst nekādu uzmanību. Lai jau dara, kā grib… Tomēr nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Patiesībā, manuprāt, tiek propagandēta klaja dzimumu diskriminācija, turklāt visas apsūdzības morāles vērtību degradācijā tiek uzgāztas sievietēm, kas ir absurds.
Mācītāja kungs uzskata, ka sieviešu ordinācijai līdzi nākušas smagas sekas baznīcās: morāles vērtību degradācija, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas. Šādas «briesmu lietas» panākušas ne tik daudzas sievietes mācītājas?! Vīrieši nobijušies? Bet kāpēc netiek piesaukts tas zaņķis, ko savulaik atklājis un pasaulei parādījis laikraksts «The Boston Globe» par katoļu mācītāju vīriešu seksa grēkiem – nodarbošanos ar pedofiliju?! Un tur sievietes mācītājas nav bijušas pat tuvumā.
Patiesība, manuprāt, ir cita – mācītāji vīrieši Latvijā baidās no konkurences. Sievietes pie mums ir čaklākas, uzņēmīgākas, izglītotākas nekā vīrieši. To pierāda nepielūdzamā statistika. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem – 65% no kopējā studentu skaita ir sievietes. Latvijā augstāko izglītību ik gadu vidēji iegūst 67,5% sieviešu un 32,5% vīriešu, liecina Sabiedrības integrācijas fonda pētījums.
Tomēr mans uzskats ir – katrā vietā un lietā ir nepieciešama harmonija. Arī sabiedrībā ir jābūt sieviešu un vīriešu līdzsvaram dažādās nodarbes jomās. Baznīca ar sieviešu ienākšanu kļūtu tikai apmeklētāka, sirsnīgāka, labdarīgāka un atvērtāka. Savukārt mūsu izglītības sistēma nīkuļo arī tālab, ka tajā strādā par maz vīriešu. Domāju, ka bez abu dzimumu novērtēšanas un sadarbības nekas labs nevar sanākt.
