Kā liecina statistikas dati, govju skaits Latvijā sarūk. Tomēr aiz «sausiem» skaitļiem ir cilvēku darba dzīve, ieceres un sapņi, ko nācās aizmirst, pieņemot smagus lēmumus par izloloto ganāmpulku likvidāciju. Un process nebūt nav apstājies.
Ganību platības
Viena no atbalstošām organizācijām, kuras uzdevums ir palīdzēt piensaimniecībām izprast apstākļus un pielāgoties tiem, ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības birojs. Birojam ir padomdevēja funkcija, bet iniciatīvai jānāk no zemniekiem.
Bauskas novada birojā lauku attīstības un lopkopības konsultante Anita Vismane, raksturojot situāciju piena lopkopībā, vērsa uzmanību uz vairākiem svarīgiem aspektiem: «Viens no saimniecību izdzīvošanas stūrakmeņiem ir pašu sagatavota lopbarības bāze. Ja šādas iespējas nav un viss jāiepērk, tad svarīga nozīme ir tirgus cenām, un agri vai vēlu saimniecība nonāk grūtībās. Arī vasarā slaucamās govis turpinām barot ar mākslīgi sagatavoto, kas šajā dabas dotajā periodā saražotajam pienam uztur tās pašas izmaksas, ko ziemā. Cik dabisks var būt šādi saražots piens? Zāles lopbarību govis gan saņem, taču jau sagatavotā veidā, kas izslēdz plūkšanas un gremošanas procesus. Ganības ir dabisks vitamīnu avots, piemēram, D vitamīnu govs taču saņem caur ādu, no saules. Protams, ganības pareizi jākopj un laikus jānopļauj, lai nezaudētu vērtību.»
Tomēr ne visiem zemniekiem ir pieejamas nepieciešamās platības. Visa rīcībā esošā zeme atdota augkopībai, kas ir ienesīgāka nozare, vai arī šādu platību tuvumā nav. Par slaucamo govju labturību ir dažādi uzskati, un katrs saimnieks rīkojas atbilstīgi savām iespējām un ekonomiskajam izdevīgumam. Daudznozaru saimniecībā zemnieks izrēķinās, cik govju viņš pats var pabarot. Pagājušā gada lietavas noteikti ir atstājušas ietekmi uz nozari.
Kooperācija – perspektīvs risinājums
Zemnieku dzīvi varētu atvieglot kooperatīvi. Bet A. Vismane atzīst, ka daži no tiem ir sakompromitējuši ideju. Proti, ja nozarē ir krīze, nav normāli, ka tas īrē plašas, dārgas telpas un dzīvo savu neatkarīgu birokrātu dzīvi… Tāpēc zemnieki tiem neuzticas un vairās no līdzdalības, kaut gan visizdevīgākie tie būtu mazajiem saimniekiem, kuru ganāmpulkā ir ap 50 – 80 govju.
Kooperācija varētu būt perspektīvs risinājums daudziem. Šā gada sākumā Latvijas Lauku kooperatīvu asociācijas piena grupas vadītāja Mirdza Feldmane asociācijas sanāksmē uzsvēra: «Mums nav cita ceļa, kā runāt par piena pārdošanu ar uzņēmumiem ārpus Latvijas. Latvijā var pārstrādāt 60% vietējā piena, 40% jāizved uz Lietuvu un Igauniju. Tā ir laime, ka varam to darīt, jo pretējā gadījumā piena govis, kas saražo 40% piena, būtu jāizkauj.»
Piena nozarē jāizdara tas, ko graudu audzētāji paveica pirms 15 gadiem – apvienojās, lai saņemtu konkurētspējīgu samaksu par saražoto. Asociācijas piena grupa ir rosinājusi vadību mainīt PVN likmi piena produktiem uz 5%, bet, kad šis ierosinājums īstenosies likuma formā, nav zināms. Pašlaik, piemēram, Polijā PVN ir 3,5 reizes mazāks, un tas atspoguļojas arī cenā.
Sāpīgas iepirkuma cenas
«Vissāpīgākais jautājums nozarē ir piena iepirkuma cenas,» uzsver A. Vismane. «Vai ir loģiski un ticami, ka visi pārstrādātāji vienlaikus paziņo par cenu samazinājumu piecu, astoņu centu apmērā par kilogramu, kā tas notika šī gada sākumā – bez jebkādiem paskaidrojumiem un pamatojuma?»
Tas ir nopietns pārbaudījums ne tikai mazajām saimniecībām, bet arī lielajām, kur ir 300 – 500 slaucamu govju. Nopietna pro-blēma, kas degradē ekonomisko vidi, ir tā, ka kooperatīvi uzrodas un drīz vien pazūd. Tad darbarūķiem trūkst ticības, ka labi iesākts uzņēmums būs ilgtspējīgs. Ko varam secināt par uzņēmumu «Baltic Dairy Board» (BDB), kas pienu no saimniecībām ar 1. martu nepieņem un zemniekiem palicis parādā?
Govju ganāmpulks nav tikai ierasta Latvijas ainavas sastāvdaļa, lai gan vairs reti ieraugāma. Tas nav nekāds jaunums, ka piensaimniecības nozare ir ekonomikas sastāvdaļa, kas laukiem dod darbavietas, uztur gan īpašnieku, gan fermas darbinieku ģimenes. Bet tam ir vajadzīgs svarīgs priekšnoteikums – stabilitāte un iespējas.
Pieredze
Anita Smilškalne, z/s «Madaras» īpašniece Vecumnieku novadā, bijusi BDB kliente. Pašlaik sākusi sadarbību ar kooperatīvo sabiedrību «Piena loģistika». Līguma saistības tiekot pildītas, un tas uzmundrina veikt smago ikdienas soli saimniecībā. Pašlaik viņas aprūpē ir 30 govju. Tomēr par vispārējo situāciju un attieksmi ir pesimistiski noskaņota. «Daudziem negatīvā pieredze ir uzkrājusies līdz galējai robežai, un tāpēc teju vai rokas nolaižas… Vēsture ar «Bauskas pienu», ar «Latvijas pienu» parādīja, ka rezultātā zemnieks tik un tā paliek zaudētājos,» viņa skumji vērtē.
Mārtiņš Mediņš ir z/s «Silarāji» īpašnieks Bārbelē un izsakās skarbi: «Cenu kritums, ko pieredzam šogad, ir pārstrādātāju plānota akcija ar lozungu: ja citi nemaksā, domātas kaimiņvalstis, kāpēc mums tas jādara? Situācija atkārtojas. Lai nu esam stipra un rūdīta tauta, pieradināta pie visa, šāda attieksme ir neciešama. Tad, kad mums sāka maksāt kaut cik normāli, veikalā nekavējoties paaugstināja cenu. Kāpēc tagad to tikpat saskaņoti nepazemina? Kooperatīvi pārstrādātājiem ne visai patīk. Vieglāk slēgt līgumus ar individuāliem zemniekiem un piespiest viņus parakstīt pat neizdevīgus noteikumus. Uzskatu, ka kontrolējošās iestādes nedara savu darbu, apkarojot negodīgu konkurenci.»
Daiva Moroza, SIA «Lielmežotne» piena nozares vadītāja: «Pienu pašlaik pārdodam kooperatīvam «Piena ceļš», esam apmierināti, taču cena ir ļoti mainīga. Tas apgrūtina darbu izdevumu plānošanā. Gribētos tomēr, lai tā ir augstāka un pieturētos ilgākā periodā, nevis mainītos pa mēnešiem, pat nedēļām. Mums visiem atkal vajadzīga milzīga izturība.»
FAKTI
Latvijā 2017. gada maijā bija reģistrēti 117 466 ganāmpulki, kas ir par 10,8% mazāk nekā 2016. gada maijā. No kopējā ganāmpulku skaita 7125 maijā realizēja pienu piegādei, kas ir par 7,6% mazāk nekā 2016. gada attiecīgajā mēnesī, kad šādu ganāmpulku bija 7713.
Arī slaucamo govju skaits Latvijā turpina samazināties. 2016. gada maijā valstī bija reģistrētas 161 566 slaucamas govis, gadu vēlāk šis rādītājs bija 154 342 govis, tātad par 7224 mazāk.
2016. gadā no kopējā uz tirgu orientētā Latvijas piensaimniecību skaita 1% jeb 92 saimniecības pārtraukušas darbību, bet 1,2% jeb 111 saimniecības mainījušas specializācijas virzienu.
Šogad janvārī vidējā piena iepirkuma cena bija 307,3 eiro par tonnu.
Avots: Lauksaimniecības datu centrs.
