DAINIS VANAGS ir Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas priekšsēdētājs, strādā Rīgā, Šķūņu ielā 15.
DAINIS VANAGS ir Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas priekšsēdētājs, strādā Rīgā, Šķūņu ielā 15. Viņš dzimis 1952. (Pūķa) gada 11. janvārī Bauskas rajona Iecavas pagastā. Mācījies Gulbenes astoņgadīgajā skolā, Rīgas 2. internātskolā, Latvijas Universitātē, Fizi- kas matemātikas fakultātē, no kuras 4. kursa izstājies ģimenes apstākļu dēļ. Desmit gadu strādājis par matemātikas skolotāju stingra režīma kolonijā Brasā. No 1986. gada bijis Griķu skolas mācību pārzinis, vēlāk tās direktors – līdz ievēlēšanai Augstākajā padomē 1990. gadā.
Dainis un Lilita Vanagi izaudzinājuši trīs nu jau pieaugušus bērnus. Jaunākais – Māris – mācās Policijas akadēmijā. Viņiem jau ir trīs mazbērni.
Maijs ir īpašs mēnesis, ar brīvības garšu. Jūs bijāt saistīts ar Latvijas Tautas fronti, bijāt viens no 138 Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par Neatkarības deklarāciju. Kādas izjūtas glabājat par to laiku?
– Mani visvairāk saviļņoja, kas notika aiz augstā nama logiem. Par balsošanas iznākumu biju pārliecināts, kaut gan par vienu otru šaubījos. Kad viss bija noticis, pirmā doma par ģimeni, kā tajā brīdī jūtas viņi. Zināju, ka visam dzīvo līdzi. Es biju laimīgs. Ārā pie manis pieskrēja jauna sieviete, pasniedza puķes un teica: es esmu Laimdota. Biju pārsteigts par vārda sakritību ar manām izjūtām. Savu bijušo skolas biedri pēc tam vairs neesmu saticis, pat viņas tagadējo uzvārdu nezinu.
Diemžēl šīs izjūtas ir pretrunā ar to, ka negājāt saņemt Triju Zvaigžņu ordeni…
– Kāpēc negāju? Pirmkārt, domāju, ka Ordeņa domes pieprasījums (cik un kuri Augstākās padomes deputāti bijuši saistīti ar VDK) bija neētisks. Vajadzēja padomāt, ko juta šie cilvēki līdz ordeņa saņemšanai. Par to es ar vairākiem esmu aprunājies. Tā kā apbalvojumu piešķīra visiem, uzskatu, ka Ordeņa dome tikai apmierināja savu ziņkāri. Manuprāt, arī šie 23 cilvēki 1990. gada 4. maijā izdarīja izvēli, nobalsojot par neatkarību, – tā viņi norēķinājās ar sirdsapziņu. Turklāt ne visi Ordeņa domē ir bez vainas… Otrkārt, patiesībā ordenis pienācās tautai, es izpildīju tikai to, ko gribēja Iecavas pagasta vēlētāji un kāda bija mana pārliecība. Treškārt, tā saucamajās augsta līmeņa pieņemšanās jūtos neērti. Latvijas attīstība notiek lēni, klanoties Austrumiem un Rietumiem. Cilvēki, kuriem ir stingrāka nostāja, par Latvijas nākotni domājot, tiek nostumti malā ar dažādām metodēm. Starp viņiem es sajūtu arī sevi. Ceturtkārt, neesmu atteicies no ordeņa, jo cienu cilvēku, kuram šī doma ienāca prātā. Saņemt augstu valsts apbalvojumu ir patīkami, ja arī pats esi pārliecināts, ka kaut nedaudz tas ir pelnīts.
Nesen «čekas maisu» lieta atkal parādījās Saeimā un politiķu runās. Ko, jūsuprāt, ar šiem «maisiem» vajadzētu darīt?
– Paši bijušie čekisti par 53 žurnāliem un kartotēku ar 7,5 tūkstošiem uzvārdu, kas ir mūsu rīcībā, saka: tas ir «musors». Manuprāt, būtu jāpublicē visi tie bijušie ziņotāji, kuru darbības dēļ ir cietuši cilvēki (atbrīvoti no darba, ieslodzīti cietumā utt.). Atklātībai nododami arī visi čekas štata darbinieku vārdi. Nevajadzētu publicēt tos, kuri iekļuvuši čekas slazdos, bet faktiski nekā ļauna nav darījuši.
Daži bijušie ziņotāji ir publiski atzinušies, arī mūsu rajonā. Vai viņi arvien vēl ir čekas aģentu sarakstā?
– Diemžēl – jā, jo Latvijas Republikā (LR) vēl nav izstrādāta likumdošana, kas noteiktu šo cilvēku statusu.
Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisiju vadāt kopš 1992. gada, un arvien vēl cilvēki meklē jūsu palīdzību.
– Jā, darba netrūkst, dažiem atbilde jāgaida diezgan ilgi, jo pagājis 50 gadu un atrast datus par to laiku nav tik vienkārši. Vēl nav apzināti arī visi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Pašlaik ir paradoksāla situācija: personas ar liecinieku palīdzību tiesā konstatē juridisku faktu – piedalīšanos nacionālajā pretošanās kustībā –, bet pēc tam no valsts puses nekāds novērtējums netiek dots, jo jaunais Pensiju likums vairs neparedz pensiju pārrēķinu. Centīsimies panākt, lai arī viņi saņemtu piemaksu par dokumentāli apstiprinātiem nacionālās pretošanās gadiem.
Kādi jauninājumi vēl jūsu darbā?
– Uzskatu, ka LR pilsonību ieguvušie totalitāro režīmu politiski represētie arī ir tiesīgi saņemt šo statusu. Šajā jautājumā man rodas pretrunas ar dažiem sabiedrības pārstāvjiem. Taču valsts katru pilsoni ņem savā atbildībā un visiem ir vienādas tiesības un pienākumi. Turklāt ar šādu attieksmi nelatvieši savus bērnus un mazbērnus, ceru, audzinās par Latvijas valstij lojāliem pilsoņiem. Atgādinu, ka Lietuvas un Igaunijas pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā un ir politiski represēti, ir tiesības saņemt šo statusu.
Kas jūs pēc visa uzzinātā un paša pieredzētā vēl spēj pārsteigt?
– Mani pārsteidz, ka Latvijas valstī pieņem likumdošanas aktus par politiski represētajiem, bet tos nepilda. Līdz šim nav nokārtots jautājums par kompensācijām (sertifikātu dzēšana, īpašumu atdošana). Valsts neko nav darījusi, lai veicinātu starpvalstu sarunas ar Krievijas Federāciju, iesaistot arī ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis problēmas risinājumā par visu LR, tās pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu (arī LPSR VDK arhīvu materiālu) atdošanu Latvijai. Šī norma LR likumdošanā jau pieņemta 1995. gada 26. aprīlī.
Man ir patīkami, ja varu palīdzēt totalitāro režīmu vajātajiem arī citās likstās, piemēram, kad viņi tiek izlikti no dzīvokļa. Rīgā atsevišķos gadījumos šiem cilvēkiem palīdz. Latvietis latvieti ne tikai grauž, bet arī sargā.
Un kas vairs nepārsteidz?
– Ir sastrādāts tik daudz nejēdzību, ka vairs nav par ko brīnīties. Tipiska tautas apmānīšana ir privatizācijas procesa sastāvdaļa, kas deva iespēju vienai cilvēku kategorijai par santīmiem no nabadzīgās tautas daļas iegādāties miljoniem sertifikātu un tagad privatizēt visu, kas ienāk prātā. Privatizācija ir nepieciešama un tai vajadzēja notikt vēl straujāk, bet nevis ar tādu starta kapitālu personām, kuras Latvijas valstij savas dzīves laikā nav radījušas paliekošas vērtības.
Vai nedomājat atgriezties politikā, kaut gan arī jūsu ikdienas darbu nevar atdalīt no tās?
– Politiķi mani vēl atceras. Biju uzaicināts uz tikko veidotās Nākotnes partijas sanāksmi. Kad tur ieraudzīju dažus «aktīvistus», kuri jau izgājuši trīs četras partijas, komunistisko ieskaitot, apjēdzu, ka arī šeit viss nav kārtībā. Ceru, ka līdz dibināšanas brīdim varbūt kaut kas tur mainīsies. Pagaidām neesmu bijis nevienā partijā, bet viss jau vēl var notikt.
