Latvijas Nacionālajā teātrī lugas «Pilnos auļos» pirmizrāde notika 1998. gada 7. novembrī. Un tagad ik pa laikam aktieru zālē skatītāji tuvplānā tiekas ar aktrisi Elzu Radziņu.
Latvijas Nacionālajā teātrī lugas «Pilnos auļos» pirmizrāde notika 1998. gada 7. novembrī. Un tagad ik pa laikam aktieru zālē skatītāji tuvplānā tiekas ar aktrisi Elzu Radziņu.
Pirms izrādes 14. janvāra vakarā pāris teātra cienītāju gaidīja lieku biļetīti. Zāles pirmajā rindā vie- tas bija rezervētas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim ar kundzi. Iestudējumu noskatījās profesors Ilmārs Lazovskis un publicists Dainis Īvāns. Tādu personību klātbūtne teātrī savveidīgi «elektrizē» gaisotni. Šķita, ka lugas ievaddaļā ir samulsusi pat Elza Radziņa, tik daudzās lomās rūdītā aktrise.
Stiprais neļaujas izmisumam
Daudzi arvien vēl alkst pēc tikšanās ar aktrisi. Režisors Edmunds Freibergs bijis tālredzīgs, uzticot māksliniecei lomu monoizrādē. Turklāt lugā, kas atklāj dzīves novakari sasnieguša cilvēka izjūtas viņam sarežģītā brīdī. Katrs mēs nokļūstam situācijā, kad apzinies – tu vairs neesi vajadzīgs tajā vietā, kur esi juties drošs. Ko dara Elzas Radziņas atveidotā varone? Neļaujas izmisumam, bet rod sevī spēku sākt ko jaunu.
Jā gan, Diāna Vrīlande, kura gandrīz četrdesmit gadu bija viena no pasaules modes virzītājām un noteicējām, varēja atrast sev nodarbošanos vieglāk. Viņai bija VĀRDS. Bet ar to vien ir par maz. «Diāna nekad nezaudēja savas neticamās dzīves alkas,» tā par viņu izsakās aktrise un modele Marisa Berensonela. Un varbūt tas ir vissvarīgākais. Negaidīti pārtraucot darbu, ne jau pēc pašas gribas, prestižajā žurnālā «Vogue», D. Vrīlande atrada vietu Metropolitēna muzeja tērpu vēstures nodaļā. Viņas biogrāfi atzīst, ka tad Diāna sasniegusi visaugstāko «lidojumu», turklāt būdama jau cienījamos gados.
Turēties kopā ar laiku
Lugas «Pilnos auļos» saturs aktrisei ļauj lieliski atklāt skatuvisko meistarību. Un viņai tas izdodas. Spējā mainīt izjūtas un noskaņojumu, kas ataino notikumus pagātnē un tagadnē. Lilija Dzene savu otro skatuves māksliniecei veltīto grāmatu nosaukusi «Draiskā peonija». Un man šķita, ka aktrisē, par spīti gadiem un dzīves likstām, dzirkstī šis draiskums. Par E. Radziņas atveidoto varoni vēl ir sacīts: «Nekad no viņas neesmu dzirdējusi neko negatīvu, noliedzošu, nedz arī redzējusi viņu nomāktu pat tad, kad viņa bija ļoti slima un nevēlējās, lai kāds viņu redzētu.» Šos vārdus taču it labi var attiecināt uz Elzu Radziņu.
Pēc izrādes aktrisei krāšņas rozes pasniedza Valsts prezidents. Taču, šķiet, aizkustinošāks par tām bija neliels, balti izplaucis ceriņzars, kuru E. Radziņai dāvināja kāda skatītāja.
