Iedomājieties: gaišā pēcpusdienā sēžat savā dīvānā un skatāties televīziju. Nesen pārciesta smaga operācija, ir grūti pārvietoties. Tādēļ dzīvokļa ārdurvis dienā netiek aizslēgtas, lai kaimiņiem un citiem palīgiem būtu vienkāršāk. Dzīvoklis gan neatrodas kaut kādā vientuļā meža būdiņā, bet gan Bauskas pilsētas vairākstāvu ēkā.
Pat nenojaušat, ka nedzirdamiem kaķa soļiem uz dīvāna piepeši blakus iekārtojas svešs jauns cilvēks. Viņš sakās esam apdrošināšanas aģents. Maigi lūdz atvērt naudas maciņu. Paņēmis 20 eiro banknoti, čukst, ka zinot – krājumā vēl esot tikpat. Naudaszīmes saņēmis, «plēsoņa» izslīd no dzīvokļa tikpat līgani un nedzirdami kā ienācis, mierīgi iekāpj pagalmā novietotajā auto un pazūd.
Es neatstāstu kāda kriminālromāna sižetu ar visnotaļ laimīgām beigām. Epizode viņnedēļ notika pilsētā – mūsu kaimiņu namā. Sākumā bija pat neiespējami aptvert, ka atgriezušies pagājušā gadsimta 90. gadu bandītisma laiki. Jā, tolaik dzīvojām pastiprinātā modrības režīmā un baiļojāmies pat tad, ja nebija dibināta iemesla.
Nu jau vismaz 15 gadu savos daudzdzīvokļu namos jūtamies droši. Daži, arī es, neaizslēdz durvis, ejot uz atkritumu konteineru. Kopš atgadījuma ar tuvējās mājas kaimiņieni savus ieradumus esam mainījuši. Nezinu, vai viņa par notikušo informēja policiju un vai bandīts nokļuva šīs iestādes redzeslokā. Īstenībā es apbrīnoju padzīvojušās, neveselās sievietes aukstasinību un spēju adekvāti rīkoties kriminogēnā, dzīvību apdraudošā situācijā.
Vienlaikus arī attopos, cik neaizsargāti esam. Un ko līdz neskaitāmās videokameras pilsētas centrā, kam izlietots tūkstošiem eiro? Bet vēl trakāk – kas notiek tajos Bauskas pilsētas mikrorajonos, kuros kameru nav, bet ļoti būtu vajadzīga policijas pastāvīga uzraudzība?
