Publikācijā atspoguļotas Bauskas latviešu bataljona cīņu gaitas.
Publikācijā atspoguļotas Bauskas latviešu bataljona cīņu gaitas.
Kauja pie Derpeles muižas
«Ugunskristības» latviešu karavīriem gadījās jau dažas dienas pēc bataljona izveidošanas 1919. gada 28. aprīlī. Sarkanā armija kārtējo reizi mēģināja ieņemt Bausku. No Skaistkalnes puses uzbruka divi krievu pulki, bet no Codes – 5. latviešu sarkano strēlnieku pulks. Latviešu sarkanajiem strēlniekiem izdevās ieņemt Derpeles muižu, un viņi tuvojās Mēmeles tiltam. Šajā kritiskajā situācijā vācu komandieris nosūtīja Mēmeles tilta aizsardzībai pirmos apbruņotos baušķeniekus – 50 vīru. Citiem Bauskas bataljona kareivjiem ieroči vēl nebija izsniegti. Nelielā latviešu nacionālā karaspēka vienība, vācu lielgabalu un ložmetēju atbalstīta, pārgāja uzbrukumā Derpeles virzienā. Pēc divu stundu sīvas cīņas sarkanarmieši no Derpeles muižas tika padzīti. Līdz tam vācu virsnieki pret saviem latviešu sabiedrotajiem izturējās skeptiski, taču turpmāk tos uzskatīja par līdzvērtīgiem partneriem. Pēc šīs kaujas apbruņojumu saņēma visi Bauskas bataljona kareivji.
Pretojas lielinieku vienībām
Dažas dienas vēlāk atkal izveidojās kritiska situācija Bauskas tuvumā: lielinieku vienības bija pārgājušas Mūsu Lietuvas teritorijā pie Salātiem (Saločiai) un virzījās gar upi uz Bauskas pusi. Sarkanarmieši ieņēma Kamardi, Birzgali un Krievgaļus. 1. maijā Bauskas bataljona 2. un 3. rota pārgāja pretuzbrukumā. Vissmagākās cīņas notika pie Krievgaļiem, kur mūsu kareivjiem izdevās saņemt 35 gūstekņus un divus pretinieka ložmetējus (līdz tam baušķeniekiem nebija savu automātisko ieroču). Nākamajā dienā lielinieku spēki tika atsviesti atpakaļ pāri Mūsai.
Saņem gūstā pretiniekus
1919. gada maijā Bauskas bataljonam aizsardzības pozīcijas bija ierādītas Mūsas upes kreisajā krastā no Ceraukstes līdz pat Salātiem Lietuvas teritorijā. Sarkanās armijas vienības ne vienreiz vien mēģināja pārcelties pār Mūsu un apdraudēt Bausku no aizmugures, bet tas neizdevās, jo baušķenieki droši sargāja savu pilsētu. Kādā izlūkgājienā Mūsas pretējā krastā Bauskas bataljona karavīri Pērkonišķu sādžā saņēma gūstā 27 pretinieka karavīrus, ieguva arī 12 zirgu, divas lauka virtuves un divus ložmetējus.
Iestājas miers
18. maijā notika pēdējais lielinieku mēģinājums atgūt Bausku. Pilsētas aizstāvjiem uzbruka trīs krievu un divi latviešu sarkano strēlnieku pulki. Vairāku dienu cīņās Bauskas bataljona kareivji noturēja tiem uzticēto frontes iecirkni pie Ceraukstes. Bauskas pievārtē sarkanās armijas vienībām izdevās ieņemt Pētermuižu un Tupiņu mājas, tādējādi nonākot tikai pāris kilometru no pilsētas, bet tālāk tās netika. Te jāpiebilst, ka šī lielā uzbrukuma mērķis bija lielinieku kontrolei pakļaut ne tikai Bausku, bet pretiniekus atspiest līdz pat Elejai. Pretlielinieciskie spēki arī uzsāka plašu uzbrukumu visā frontē, sākot no Rīgas jūras līča piekrastes un beidzot ar Bauskas iecirkni. 22. maijā vācu vienības ieņēma Rīgu, un nākamajā dienā sabruka visa sarkanās armijas fronte Zemgalē. Lielinieki steidzīgi pameta viņu kontrolēto Bauskas apriņķa daļu, tādējādi Bauskas apkārtnē iestājās miers uz veselu pusgadu.
Izveido 3. Jelgavas kājnieku pulku
Bauskas bataljons vēl pāris mēnešu uzturējās savas pilsētas tuvumā, lai gan tā skaitliskais sastāvs bija sarucis. Daudzi brīvprātīgie uzskatīja, ka ar Bauskas apriņķa atbrīvošanu tie ir izpildījuši savu pienākumu. Jūlija beigās par bataljona komandieri tika iecelts kapteinis Kevei-Gudže, bet pati vienība saņēma pavēli ieņemt kaujas pozīcijas pret lieliniekiem Augšzemē, Ilūkstes apriņķa teritorijā. Vairāki baušķenieki par nopelniem turpmākajās cīņās saņēma Latvijas augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša kara ordeni. 1919. gada vasarā notika Latvijas bruņoto spēku reorganizācija, kuras rezultātā Bauskas bataljonu kopā ar Augškurzemes partizānu pulku un Studentu bataljonu iekļāva 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Šim pulkam turpmākajās Brīvības cīņās nācās karot gan pret lieliniekiem Latgalē, gan pret bermontiešiem Zemgalē, arī Bauskas tuvumā.
