Šogad pirmo reizi 17. jūnijā mūsu valstī tiks izlikti karogi sēru noformējumā, atceroties Latvijas Republikas okupācijas dienu pirms 60 gadiem.
Šogad pirmo reizi 17. jūnijā mūsu valstī tiks izlikti karogi sēru noformējumā, atceroties Latvijas Republikas okupācijas dienu pirms 60 gadiem.
Lai gan daži politiķi izteikušies, ka tad jau vajadzētu atzīmēt vēl daudzu citu okupāciju datumus, tomēr suverēna valsts – Latvijas Republika – tika okupēta tikai vienreiz – 1940. gada 17. jūnijā.
Atrodamas anonīmas liecības
Arī Bauskas novads cieta no okupantiem, tāpat kā visa pārējā mūsu valsts teritorija. 1940. gada 17. jūnijs iekustināja vardarbīgu notikumu ķēdi, kas vissmagāk iedragāja tautas dzīvo spēku 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas naktī. Par Bauskas čekistu darbību nav pārāk daudz liecību. Dažas anonīmas ziņas atrodamas trimdā izdotās grāmatās. Tās ir anonīmas tālab, ka okupantu pamatbalsts – čekisti – meklēja «padomju valsts ienaidniekus» un to tuviniekus, pārlasot arī ārzemēs izdotās grāmatas.
Aculiecinieka atmiņas
Kāds Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas audzēknis atcerējās: «Mums skolā nevienam nepatika krievu okupācija un tai sekojošās nejēdzības, kādas notika mūsu valstī un arī mūsu skolā. Pirms mūsu arestēšanas pilī vienā kopmītnes istabiņā bijām uzaicināti ierasties kādi 20 līdz 25 zēni. Kas bija šīs sapulces iniciators, negribu teikt. Tajā runājām, ka jāpretojas komunismam, ka jāuzvelk bieži sarkanbaltsarkanie karogi, jāizplata uzsaukumi, skrejlapas, jāaģitē pret okupāciju utt. Visa šī runāšana un lemšana gan bija tagadējā skatījumā ļoti naiva, jo nevienam no mums nebija zināšanu, pieredzes, iemaņu un saprašanas pagrīdes slepenam darbam. Bija tikai liela griba kaut kā pretoties mūsu tautas apspiedējiem. Īsi pirms tam Lielupē bija iemesta Staļina ģīmetne un atmosfēra skolā bija stipri sakarsēta.
Kas mūs īsti nodeva, to neuzzinājām. Bauskas «čekā» pie nopratināšanas viņiem viss jau bija zināms, ko un kas no mums ir runājis skolā. Viens no pratinātājiem bija tāds Fogts. Mēs arī visu izstāstījām, kā un kas bijis, jo savā naivumā domājām un cerējām, ka mūs palaidīs vaļā. Katram muļķim taču bija skaidrs, ka te darīšana ar naiviem jauniešiem, kuri ir galīgi nejēgas pagrīdes nelegālā darbībā.
Bauskas čekā zvērīgs bija tās priekšnieks Paulovičs. Parasti staigāja ar gumijas nūju un naganu pie sāniem. Pratināšana notika tikai naktīs. Mūs gan nevienu nepiekāva, bet blakus kamerās bieži iegrūda sadauzītus cilvēkus, jo varēja dzirdēt vaidus un kliedzienus.
Manā laikā no skolas arestēja apmēram desmit puišus. No tiem sešus – Zantu, Vējānu, Orleānu, Medeni, Sukuru un Īskalnu – aizsūtīja uz Vorkutu, bet pārējos uz dienvidiem.» No turienes neatgriezās dzimtenē neviens. Minētais «vorkutietis» Īskalns miris ar tīfu, Vējāns – ar plaušu karsoni, bet Medenis šahtā uzkritis augstsprieguma vadiem… Tāds liktenis 1940./41. gadā piemeklējis daudzus patriotiski noskaņotus jauniešus, kuri kaut vai tikai paslepus bija pēluši okupācijas režīmu.
Terorizē skolas pārzini
Vēl viena kādas pamatskolas pārzines liecība, kas norāda uz čekas aktivitātēm vēl pēc 14. jūnija deportācijām:
«1941. gada 22. jūnija vakarā pie manas skolas apstājās vieglais auto ar trim miličiem. Pasniedza man orderi par dzīvokļa kratīšanu un manis apcietināšanu. To bija parakstījis Bauskas čekas priekšnieks Sorokins. Dzīvokli pārmeklējot, miliči atrada labi daudz vērtīgu grāmatu, ko paņēma līdzi. Viņiem patika arī manas zelta un sudraba lietas, kuras arī neaizmirsa paņemt.
Bauskas pilsētas čekā man tūliņ bija gods iepazīties ar Sorokinu un viņa palīgu Pavloviču. Arī laiks šādai iepazīšanai bija izmeklēts – tikai pusstundu pirms pusnakts. Čekas priekšnieka istaba bija iekārtota diezgan īpatnēji: pār visu grīdu klājās biezs tepiķis, logi aizklāti biezām segām un uz krēsliem gar sienu dažādi sitamie. Pēc parastajiem personas noskaidrošanas jautājumiem sākās tiešā pratināšana: kādēļ neatzīstat mūsu valsts iekārtu? Kādēļ audzināt savos skolēnos naidu pret mums? Plakātu izlikšana ar komunistiem naidīgu saturu esot mans un skolotāja F. darbs. Centos runāt tik maz, cik vien iespējams. Tincināšana tomēr ievilkās līdz plkst. 4 rītā. Tad man atņēma naudu, virsdrēbes un mani pašu nodeva čekistei Idai sīkākai izkratīšanai. Tā savu darbu veica pamatīgi. Izģērba mani kailu un pārmeklēja katru drēbju vīlīti. Cietuma kamera bija auksta, tumša un mitra. Deva arī ēst. Rītos un vakaros vārītu ūdeni, pusdienā vienu kausu zivju zupas, kuras saturu nevarēja noteikt. Ūdeni un zupu pa kamerām iznēsāja vecās, nemazgātās bļodiņās un gurķu bundžās.»
Laimējas izdzīvot
Stāsts turpinās: «24. jūnijā Pavlovičs, lai izspiestu atzīšanos, mani sita ar sevišķi sagatavotu pātagu. Tā bija plati pīta no ādas sloksnēm ar ievītām metāla stiepulēm. Sitieni bija briesmīgi, nokritu uz grīdas. Pēc tam nevarēju ne gulēt, ne sēdēt.
25. jūnijā viens no apcietinātajiem mēģināja bēgt. Čekiste Ida pa otrā stāva logu to bija novērojusi un parādīja vietu, kur bēglis bija noslēpies. Drīz pēc tam miliču telpās dzirdēju kādu sitam. Vakarā man atkal vajadzēja iet cauri miliču istabai. Tur uz galda redzēju zīmīti ar manu vārdu un pie tā ar sarkanu tinti «aizvest un sodīt». Sapratu, ka tas nozīmē nošaušanu. Tumsā bija atbraukusi vēl kāda mašīna ar divām apcietinātām sievietēm. Tās raudāja un lūdza nesamīt viņu drēbju nastiņas. Dzirdēju, kādu no miličiem sakām: «Domā, ka mēs šīs vecās tālu vedīsim! Padod tikai cirvi!» Otrs atbildēja, ka cirvis esot jau ielikts. «Arī to skolmeistarieni paņemsim. Lai tik kādu brīdi pasēd vēl aiz restēm!»»
Skolotājai izdevās palikt dzīvai, jo vācu armijas straujais uzbrukums lika čekistiem vispirms rūpēties par bēgšanu. Atmiņās minētais Ādolfs Fogts, kurš piedalījās 14. jūnija deportācijās, 1960. gadā dzīvojis Jelgavas rajonā.
