Atzīmējot rabīna Abrahama Ichaka Kuka izceļošanas uz Tuvajiem Austrumiem simtgadi, Izraēlas vēstniecība Latvijā kopīgi ar Latvijas Kultūras ministriju decembrī rīkos vairākus pasākumus, arī starptautisku zinātnisku konferenci Rīgā.
Atzīmējot rabīna Abrahama Ichaka Kuka izceļošanas uz Tuvajiem Austrumiem simtgadi, Izraēlas vēstniecība Latvijā kopīgi ar Latvijas Kultūras ministriju decembrī rīkos vairākus pasākumus, arī starptautisku zinātnisku konferenci Rīgā.
Laikraksta lasītājiem piedāvāju daļu no sava referāta par Bauskas pilsētu un ebrejiem 19. un 20. gadsimta mijā.
19. gadsimta otrajā pusē Bauska bija maza Kurzemes guberņas provinces pilsētiņa, no kuras iedzīvotājiem gandrīz divas trešdaļas bija ebreji. Viņu galvenā nodarbošanās – tirdzniecība un amatniecība. Pilsētas ebreju kopienu no 1895. līdz 1904. gadam vadīja rabīns Abrahams Ichaks Kuks (1865–1935). Viņš tiek uzskatīts par izcilu ebreju reliģiski filosofiskās un garīgās domas korifeju. 1904. gadā A. I. Kuks izceļoja uz Tuvajiem Austrumiem un kļuva par Jeruzalemes, vēlāk arī par visu Eiropas izcelsmes ebreju virsrabīnu.
Nostāstu un citas folkloras vācēji
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta latviešu folkloras krātuvē glabājas vairāku Bauskā un tās apkārtnē veiktu folkloras ekspedīciju materiāli. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados folkloru Bauskas pilsētā un apriņķī skolotāju V. Strautnieka un J. Kalniņa vadībā vāca un apkopoja Bauskas pagasta pamatskolas un Valsts vidusskolas audzēkņi. Savukārt 50. un 60. gados ekspedīcijas materiālus vāca minētā institūta speciālisti. Rakstītās liecības glabā 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma ļaužu atmiņas, nostāstus un arī anekdotes par Bauskas puses ebrejiem jeb žīdiem, kā toreiz teica (rakstā tiks lietotas abas formas – A. U.).
Turpat atrodama arī tradicionālā latviešu folklora, kas tapusi Bauskas pusē, – latviešu tautas mīklas un dažādi pantiņi, kuros izmantots žīda vārds. Bauskas pamatskolas audzēkņi pierakstījuši divas mīklas – “Četri žīdi iet pa ceļu, visiem bārdas atpakaļ” (zirgu kāju krēpes), “Žīds pirtē, bārzda ārā” (burkāns) – un vienu bērnu ucināšanas pantiņu: “Tā jāj kungi, tā kundziņi. Tā jāj kunga sulainīši. Tā jāj žīds ar balto ķēvi: soļiem, soļiem, rikšiem, rikšiem, aulēkšiem, aulēkšiem, spudūkš – grāvī iekšā!”
Skatot folkloras krātuves materiālus, var secināt, ka to saturs par ebrejiem ir komiski labvēlīgs. Atsevišķi izņēmumi apstiprina vien tā laika latviešu domāšanu un uzskatus par tiem (un ne tikai ebrejiem, bet, piemēram, arī čigāniem), kas kaut kādā veidā bija atšķirīgi gan pēc izskata, gan pēc dzīvesveida un neatbilda tradicionālā latvieša zemnieka tēlam un priekšstatam par dzīves vērtībām.
Paunu žīdi un precinieku savedēji
Ir daudz nostāstu par tā auktajiem paunu žīdiem, kas tirgodamies jeb, kā toreiz teica, andelēdamies apbraukāja zemnieku sētas un vislabāk zināmi no Rūdolfa Blaumaņa lugām. No folkloras krātuvē saglabātiem nostāstiem kļūst skaidrs, ka šādu pauninieku nav trūcis arī Bauskas apkārtnē.
“Reiz kāds paunu žīds Joske stāstījis savu piedzīvojumu Rundāles pagastā: “Es eje pa cele un redz – seskale. Jem nūj un dod sim pa galve tā, ka beigte gan! Un tad skatos, oi, oi, oi! Tic nav vis seskale, bet Strempule māj kake, un nu vairs es neej uz “Strempulem”.””
“Reiz kādās Bauskai tuvumā esošās lauku mājās ieskrējis viens paunu žīdiņš un kliedzis: “Oi, mīle saimeniec! Es visādes zvēres ir redzēs – vilkes, lāces, bet tāde zvēre, kāde skraide, blaudame pa Tave pagalme, nēs redzēs!” Saimniece iziet ārā un redz, ka cūka pacēlusies kuiļos, izlauzusies no aizgalda un kviekdama skraida pa pagalmu.”
Šāds tirdzniecības paveids, ko tolaik piekopa daudzi ebreji, bija abpusēji izdevīgs. Pauninieki piedāvāja daudz un dažādas lauku saimniecībā noderīgas lietas. Zemnieki kaulējoties tās labprāt arī pirka, lai pašiem nebūtu jābrauc uz pilsētu. Bez tam pauninieki nereti šo un to iepirka arī no zemniekiem. Taču teicēja Lizete Ziediņa no Īslīces pagasta sacījusi, ka daudzreiz paunu žīdi bijuši galvenie latviešu izprecinātāji jeb precinieku savedēji. Viņa stāstījusi, ka kādā lauku mājā bijusi jauna saimniece, bet saimniekam bija neprecētas māsas, ar kurām tā īsti labi nav satikusi. Tad saimniece nolēmusi tās izprecināt un runājusi ar paunu žīdiem, kas, braukādami pa plašu apkārtni andelēdamies, zināja, kur ir jauni puiši precību gados. Līdzīgi nostāsti ir arī par to, kā žīdi no Vecsaules uz Rundāli atveduši vairākus preciniekus, stāstīdami, ka Rundālē smuku meitu vesels līdums.
Par ebreju andelēšanos un viņu apsviedīgumu stāstītas arī anekdotes, kas pierakstītas Bauskā. “Reiz kāds žīds pārdevis tirgū vācu baronam zirgu, kas izrādījies vecs un slims. Nākamajā tirgus reizē barons uzmeklējis žīdu un tam teicis: “Nu, Meiske, tu man teici, ka pārdod uz galvošanu zirgu, un tagad viņš klibo un kāsē!”, bet Meiske atbildējis: “Man vairs nav dales. Es tak teice, ka pārdode jums uz galvosane viene zirge. Un vai tad tas nav zirge?””
“Es ir smalke amatneke…”
Vairāki nostāsti liecina par 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Bauskas ebreju amatniekiem un citu darbu veicējiem. Piemēram, kāds ebreju amatnieks Bauskā reiz lielījies: “Es, Jankels, ir smalke amatneke. Es uztaisīje vene sunne bude preks vene smalke kunge.” Savukārt kādam ebreju skroderim, kā atminējusies A. Ozoliņa no Bauskas, reiz izgājis nelāgi. Pašuvis kādam zēnam fraciņu, bet tā nav īsti labi sanākusi. Viņš nav gribējis vainu uz sevi ņemt, bet, grozīdams puišeli, brīnījies un teicis: “Greize vine ir – vai nu tā puisele, vai tā frakele!”
Kāds ebreju krodzinieks reiz stāstījis, kas notiek viņa krogā: “Cite krodzenieke žēlojes, ka vinem dzērājes trūkst. Man gan vins netrūkst. Es vinem dod als – bairis, medals, fluktals, kviesals. Pie manem spēlē kartes ar, un man iet šeftes no rok. Ui, vienreiz gan vines plēsēs ar. Tur bij Jersks, Icigs, Bauskes Jankels un vēl dive muziks. Bauskes Jankels bij tas stiprakes no vinem, bet kad ta vene muziks nomete savu kazauks, tad Bauskes Jankels krite ar kā uz glume led. Un kad mane meite rītē slauke istabe, tad tur bije saplēste cepure, svārke apkokle, mentele un krāge vesele cupe.”
1926. gadā Bauskas Valsts vidusskolas audzēknis (paraksts nav atšifrējams – A. U.) pierakstījis kāda teicēja stāstīto, ka tad, kad pie Bauskas pār Mūsu nebija tilta, upei bija ļoti grūti pāri tikt, jo abās pusēs bija stāvi krasti, bet braucamais ceļš abos krastos bija izbraukts grāvveidīgi. Ja kādam bija smagāks vezums, tad tam bija grūtas mokas. Un, ja daži braucēji gadījās iereibuši, no Bauskas braucot ārā, tie ar gāzās, kaklus lauzdami. Pāri upei bija plosts pāri celšanai, bet tas derēja tikai tad, kad upe bija uzplūdusi. Plostu vadīja kāds vietējais žīds, kurš dzīvoja turpat plosta pārceltuves tuvumā.
Vasarā, kad upe bija sekla, visi brauca pa ūdeni. Kad ūdens upē necik uzplūda, tad šis žīds tūliņ sastellēja savu plostu un cēla pāri braucējus. Bet daudzi vēl turpināja braukt pa ūdeni, un tad žīds tos biedēja, sacīdams, ka tie noslīks. Bet reiz gadījās tā, ka viņš pats nokrita no sava plosta upē un noslīka.
Ķircina un izjoko
Daudz ir nostāstu par ebreju izjokošanu. Arī man nācies dzirdēt ne vienu vien stāstu par to, kā skolas vecuma puikas ķircinājuši ebrejus un traucējuši tiem lūgšanas, kā izgājis kādam ebrejam, kad tas, braucot no Panemunes uz Bausku, piestājis Brunavā aprunāties ar vietējo baronu. Viņš piesējis zirgu pie sētas, bet, kamēr runājis, puiši izjūguši zirgu un ratu ilksi izmaukuši cauri sētai un otrā pusē atkal iejūguši zirgu atpakaļ. Savukārt folkloras krātuve glabā joku stāstus par notikumiem Bauskā.
“Reiz kāds lauku puisis iebraucis Bauskā. Viņš gājis pa ielu garām žīda bodei, kur durvīs stāvējis pats saimnieks un saucis: “Oi, mīle, jaune kunge, ēnāk ēks mane bode!” “Tev jau tur nekā nav,” atbildējis puisis. “Oi, oi, kā jūs tā var teikt, ja jūs nezine! Es jums dose pēce rubule, ja jūs izēdīset mane bode tukse, bet, ja jūs neizēdīset, tad doset man pēce rubule.” Labs ir! Puisis ar mieru. Iegājis žīda bodē, kur tirgoja cepumus, un sācis ēst. Ēdis, ēdis, bet manījis, ka drīz laikam būs gana. Sācis skatīties, kur durvis, lai varētu mukt, jo nav jau kalpa puisim to piecu rubļu, ko samaksāt. “Ko jūs tur skatatēs?” ieprasījies žīds. “Skatos, vai nav kāds krēsls, kur apsēsties, jo nu tik sākšu pa īstam ēst,” atbildējis puisis. Žīds domājis, ka nu vairs labi nav – apēdīs ar, un būs vēl pieci rubļi jādod. Tādēļ teicis: “Še jums pēce rubule un ejēt prom!””
“Reiz kāds skolas puika iegājis Bauskas žīda bodē un sācis dziedāt: “Žīdes kunges, žīdel kundze, žīde bērnes jaunes kunges!” Žīdam tas paticis, jo bodē bijis daudz cilvēku, tāpēc viņš zēnam teicis: “Zing, zing, zenke, dabūs krengel!” Zēns dziedājis atkal un tiešām dabūjis kliņģeri. Apēdis to un nu sācis vilkt citu dziesmu: “Žīdes sunnes, žīdel kunnes, žīde bērne kucentine!” Nu žīds iebļāvies: “Heraus no manem bodem!””
“Viens žīdiņš braucis ar dikti kūtru zirgu. Puiši tam iestāsta, ka zinot labas zāles, kā padarīt zirgu mudīgāku. “Kad viņš tev neskrien, pasmērē tam zem astes terpentīnu!” Tā nu žīdiņš izdara, un zirgs sāk skriet, ka nevar vairs to noķert. Žīdiņš prasa: “A kā es vine tagad nokerse?” Puiši saka: “Ielej sev ar!” Žīdiņš tā izdara un nu nesas pakaļ zirgam kā vējš un ieskrien mājās reizē ar zirgu, sievai noteikdams: “Sievel, izjūdz to zirgel, bet es vel biskin paskries!””
