Tas notika pēkšņi un bija sāpīgi. Krēslai biezējot, 27. septembrī ap astoņiem vakarā pie Dārza ielas 1. nama, cenšoties šķērsot ielu, piepeši pamats zem kājām pazuda.
Tas notika pēkšņi un bija sāpīgi. Krēslai biezējot, 27. septembrī ap astoņiem vakarā pie Dārza ielas 1. nama, cenšoties šķērsot ielu, piepeši pamats zem kājām pazuda.
Krītot centos apjaust, cik dziļa varētu būt šī bedre. Atcerējos vien to, ka dienā šeit vēl bija gluda vieta. Taču biju dzirdējusi, ka kaut kur šajā vietā todien plīsis ūdensvads, tātad ticis rakts.
Domāju tikai par to, vai spēšu piecelties un paiet. Apjēdzot, ka tumšais miklums, kas tek gar zodu, nav vis asaras, bet gan asinis, bailīgi taustīju, vai zobi vēl vietās. Taču izrādījās, ka no pārsistā deguna pat brilles nav nokritušas. Nobrāzts zods, džinsu bikses kā ar žileti pārgrieztas, bet zem tām ceļgals pušu. Uz šī fona vairs pilnīgi neuztrauca krītot sašķaidītā piena paka un biezpiena trauciņš.
Piecēlusies no akmeņiem, kliboju uz mājām. Dzīvokļa durvis man atvērusi, meita apstulba un astoņpadsmitgadnieces tiešumā pavaicāja: «Dabūji pa purnu?» Netieši, protams, tā bija pļauka. Pa vienu vaigu no ielu remontētājiem, kuri nespēdami atjaunot palaidnieku salauztās barjeras, rakumu vietas vairs nenorobežo. Pa otru vaigu – no vietējās varas, ka joprojām nenodrošina ielu apgaismojumu. Tāpēc tas, kas gadījās man, var piemeklēt ikvienu. Varbūt aicināt atsaukties ciešanu biedrus, dibināt sabiedrisko organizāciju «Kritušas sievietes un krituši vīrieši Bauska ‘2001» un uzsākt ziedojumu vākšanu veselības lāpīšanai?
Nākamajā dienā Bauskas slimnīcas ķirurgs Aivars Butulis mani īpaši iepriecināja, sakot, ka esmu dzimusi laimes krekliņā. Parasti, šādi krītot, cilvēki laužot rokas, kājas vai deguna kaulu un smadzeņu satricinājums būtu garantēts. Šādu pacientu, vecu un jaunu, daktera praksē bijis ne mazums.
Dažas dienas vēlāk man zvanīja draudzene no Austrijas. Uzzinājusi, kas noticis, viņa gandrīz neticīgi vaicāja, vai tiešām nedomāju tiesāties ar municipalitāti vai ar ielu būvētājiem par nodarīto kaitējumu. Cilvēkam, kurš strādā un pašvaldībai maksā nodokļus, esot tiesības prasīt, lai vietējā vara garantē drošību un apgaismojumu ielās. Tā spriež mana demokrātijas valstī dzīvojoša draudzene. Viņai šķiet, ka būtu jāprasa atlīdzība pat par morālajiem zaudējumiem, par to, ka man nācās atteikt dažas tikšanās un intervijas, jo gluži vai neērti stāstīt, ka Bauskā uz ielas vakaros ir tumšs, tāpēc kritu un savainoju seju.
Pastaigājoties pa pilsētu, 29. septembrī nofotografēju vairākas grambas, bedres, caurumus un izciļņus. Tur ne tikai krēslā vai tumsā, bet pat dienā kāja itin viegli var aizķerties. Rakstam pievienotās fotogrāfijas brīdina tikai par dažām vietām mūsu mazpilsētā.
Amerikas latviešu izveidotais ģenerāļa Gopera fonds 80. gados izdevis piemiņas marku ar uzrakstu «Cel galvu augstāk, latvieti!». Uz Bauskas iedzīvotājiem tas joprojām neattiecas. Mums galva jānodur, lai redzētu, kur soli spert…
