19. gadsimta vidū vairāki pētnieki izrādīja interesi par kādu izmirstošu etnisku grupu Bauskas apkārtnē, ko vietējie latvieši dēvēja par «krieviņiem».
19. gadsimta vidū vairāki pētnieki izrādīja interesi par kādu izmirstošu etnisku grupu Bauskas apkārtnē, ko vietējie latvieši dēvēja par «krieviņiem».
Somugru valodu pētnieks Šegrēns, kuru šurp atsūtīja no Pēterburgas Krievu ģeogrāfijas biedrība, vēl sastapa septiņus «krieviņus», bet 1870. gadā akadēmiķis Videmans šeit nesatika vairs nevienu minētās valodas pratēju.
Svešinieki runā igauniski
Pirmo reizi «krieviņus» pieminējis ar Iecavu saistītais Kurzemes superintendents Pauls Einhorns 1636. gadā. Rakstot par latviešiem, viņš min: «Bez šiem šai zemē dzīvo vēl kāda sveša tauta, ko par krieviņiem sauc, tie sastopami vienīgi Bauskas apkārtnē, pie leišu robežas, un lielākā tiesa no viņiem ir piederīgi Kurzemes hercogam, mazākā daļa muižniekiem, divi mācītāji apkalpo viņu draudzes, un proti: Bauskas nevācu (t. i. – latviešu – R. Ā.) un Saules (toreiz šis novads vēl netika dalīts divās daļās – Vecsaulē un Jaunsau- lē – R. Ā.) mācītājs. Kā viņi šinī zemē nonākuši, to es vēl neesmu izdibinājis. Savā starpā viņi sarunājas igauniski, kurpretī ar vāciešiem un latviešiem viņi sarunājas latviski, bet dievkalpojumos viegli noskāršams, ka viņi nav latvieši, jo latviski viņi runā ļoti nepareizi. Viņi ir tādi pat pagāni kā latvieši, pat vēl lielākā mērā, jo nododas daudz vairāk pagānu un māņu ticībai.» 13 gadu vēlāk tas pats P. Einhorns sniedz ziņas, ka «krieviņi» atvesti no Igaunijas Bauskas pils celšanas laikā.
Ziņas atrod hronikā
Baltazara Rusova «Livonijas hronikā» atrodamas ziņas par Livonijas ordeņa mestra Heidenreiha Finka darbību Bauskas pils celšanas laikā: «Viņš uzņēmās divus grūtus kara gājienus pret krieviem un izpostīja viņu zemi. Viņš valdīja gandrīz 14 gadu un uzcēla Bauskas pili.» Arī citos vācu un krievu vēstures avotos atrodamas ziņas par karadarbību starp Livoniju un Novgorodas kņazisti laikā no 1438. līdz 1448. gadam. Senākajās hronikās arī minēts, ka karadarbība notikusi somugru valodā runājošo votu zemē pie Somu jūras līča. Minētajās Novgorodas kņazistes teritorijās livonieši esot ieguvuši lielu kara laupījumu un gūstekņus, kurus aizveduši līdzi.
Ņemot vērā, ka Bauskas pils būvniecība notika apvidū, kas tolaik bija tikpat kā neapdzīvots, ir saprotams, kāpēc Krievzemē sagūstītie voti tika atgādāti uz šejieni. Bauskas pils jaunceltnei vajadzēja darbaspēka, kā arī vēlākajiem pils iemītniekiem bija nepieciešami atkarīgi zemnieki, kuri ar klaušām un nodevām nodrošinātu iztiku ordeņkungiem. Tā kā voti tika atvesti no Krievzemes, vietējie iedzīvotāji tos dēvēja par «krieviņiem».
Izvirza otru hipotēzi
19. gadsimta pirmajā pusē tika izvirzīta otra hipotēze par šīs tautiņas izcelsmi. 1824. gadā Lestenes mācītājs Vatsons atsaucās uz Ānmēmeles muižas īpašnieka Hāna mātes stāstījumu, ka viņas vīra vectēvs 1711. gada «Lielajā mērī» esot zaudējis visus savus dzimtzemniekus, izņemot trīs. Pēcāk viņš trūkstošos zemniekus iepircis Sāmsalā un atvedis uz šejieni. Arī kāds Gildenštūbe 1843. gadā šajā pusē esot sastapis di- vus «krieviņus», kuri stāstījuši, ka viņu senči pēc mēra esot atvesti no Sāmsalas trīs ra- tos un sadalīti pa sešām muižām. Tomēr šai hipotēzei pretim runā fakti, kas liecina par «krieviņiem» jau pirms «Lielā mēra».
Hercoga Jēkaba muižu dokumentos arī ir atrodama ar 1650. gadu datēta informācija, ka Bauskas pilsmuižā bijuši trīs latviešu un divi «krieviņu» brīvzemnieki. Arī Vecais Stenders ir pieminējis «krieviņus», par tiem Kurzemes superintendents Hūns 1774. gadā rakstījis, ka viņi dzīvojot Vecsaules un Jaunsaules draudzēs, to valoda esot līdzīga sāmsaliešu, igauņu un somu valodai.
Pēta valodu un tērpus
Vecsaules mācītājs K. Lucavs 1810. gadā izveidojis nelielu vārdnīcu, kurā ir 360 šīs etniskās grupas lietotu vārdu. K. Lucavs aprakstījis arī «krievi- ņu» tautastērpu un minējis, ka viņa draudzē šo valodu protot vēl 12 – 15 personu (veci ļaudis). Jau minētais Šegrēns 39 ga- dus vēlāk Vecsaulē vairs «krieviņus» nav atradis, bet Jaunsaulē vēl daži dzīvojuši. Šis pētnieks aprakstīja viņu tautastērpus. Attēlos šie tērpi parādās tikai J. K. Broces un Pecolda zīmējumos.
Izzudušās tautiņas kādreizējās eksistences liecības atrodamas gan uzvārdā Krieviņš, gan daudzos māju nosaukumos, piemēram, Kuivas, Laiskuri, Pičkeļi, Kuķeni, Sitiķi, Teiveni, Ķulleteni.
Pastāv arī versija, ka mūsu tautas dižgara Raiņa senči Stelpes pagastā ir cēlušies no «krieviņiem».
