Pilsētas ievērojamākā kultūrvēstures objekta saimnieks – Bauskas pils muzejs – dibināts 1990. gada 1. februārī.
Pilsētas ievērojamākā kultūrvēstures objekta saimnieks – Bauskas pils muzejs – dibināts 1990. gada 1. februārī.
Desmitgades svinības gan notiks Starptautiskajā muzeju dienā 19. maijā. Tad atklās plašu ekspozīciju «Bauskas Jaunā pils: atjaunošana, vēsture, izpēte».
Ir vērts riskēt
Līdz 1990. gadam Bauskas pils bija Novadpētniecības un mākslas muzeja struktūra. Celtnes atjaunošanu no 1976. gada sāka organizēt rajona Kultūras nodaļa sadarbībā ar muzeju. Darbā tika iesaistīti Restaurācijas pārvaldes speciālisti un celtnieki. «Taču novadpētniecības muzeja specifika nebija apvienojama ar restaurāciju un pētniecību,» skaidro pils muzeja direktors Māris Skanis. Tas arī kļuva par galveno argumentu jaunas iestādes dibināšanai.
Iedziļināšanās un problēmas izpratne bija raksturīga Bauskas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja toreizējam vietniekam Ģirtam Bernautam. «Patiesībā tas bija liels risks – burtiski tukšā vietā dibināt jaunu iestādi,» spriež Māris Skanis.
Rindā pēc ķieģeļiem
Pils muzeja birojs atradās Tautas lietišķās mākslas studijas verandā Parka ielā. Sākotnēji iestādē strādāja divi speciālisti – Māris Skanis un arheologs Jānis Grūbe. Pašlaik muzejā, ieskaitot tehnisko personālu, ir 12 darbinieku. Visu pētniecības un izglītojošo darbu veic tikai trīs speciālisti.
Jaunā iestāde atteicās no sadarbības ar Restaurācijas pārvaldi un 1991. gada septembrī izveidoja pils muzeja būvgrupu, ko vadīja Modris Dreimanis. Nebija nekādas speciālas tehnikas un kravas transporta. Sākot pils intensīvu atjaunošanu, tika izmantots vienīgi roku darbs. Kravas automobili iestādei izdevās nopirkt 1992. gadā. Direktors atceras: «Toreiz nebija naudas grūtību, taču nevarēja iegādāties celtniecības materiālus, jo valdīja stingri limiti. Pēc ķieģeļiem neskaitāmas reizes braucām uz Daugavpili. Mūsu speciālisti rindā pavadīja vairākas dienas. Tur bija tāds sastrēgums kā rudeņos cukurbiešu pieņemšanas vietās. Krāsu pigmentus meklējām Maskavā un Ļeņingradā. Tādas lietas Krievijā pārdeva tikai kooperatīviem. Mūs ignorēja arī tāpēc, ka bijām no Baltijas. Reiz klīdām pa Piemaskavas sādžu, lai atrastu kādu vietējo kooperatīvu un nodibinātu «draudzību». Mums izdevās! Par saviem piedzīvojumiem varētu grāmatu uzrakstīt.
Visu darījām paši, darbs bija ritmisks. Līdz pat 1999. gadam, kad pils muzejam tika krasi samazināti rajona Padomes budžeta asignējumi, būvgrupa nevienu dienu nesēdēja dīkā.»
Naudas trūkums izraisa krīzi
Desmit gadu laikā notikušas acīmredzamas pārvērtības. No jauna uzbūvēta pils dienvidu korpusa sienas daļa un jumta konstrukcijas, arī dienvidaustrumu tornis. Restaurēta ziemeļaustrumu torņa fasāde, sākta ziemeļu korpusa sienas sgrafito apmetuma virskārtas nostiprināšana. Iekārtotas biroja telpas un ieejas biļešu pārdošanas vieta. Pērn saņemtais kredīts izlietots ziemeļaustrumu torņa jumta glābšanai.
Vienlaikus turpinās pētniecības un projektēšanas dar- bi, tiek veiktas muzeja izglītojošās funkcijas, rīkojot svētkus, festivālus, izrādes un zinātniskās konferences. Nodibināti sakari ar restaurācijas firmu Čehijā, jo Latvijā nav izstrādāta drupu nostiprināšanas tehnoloģija.
«Diemžēl no 1999. gada par muzeja galveno uzdevumu kļuvusi skraidīšana, meklējot naudu,» konstatē Māris Skanis. Rajona Padomes budžeta asignējumus pērn samazināja par 45 procentiem. Piešķirtā summa bija Ls 37,7 tūkstoši. Tādējādi tika bremzētas pils muzeja darba svarīgākās funkcijas – atjaunošana un izpēte. Iestādes galvenā speciāliste Taiga Skane precizē: «Gandrīz pusi trūkstošo līdzekļu 1999. gadā sagādājām paši, iesaistoties vairākos projektu konkursos, saņemot ziedojumu no firmas «Lindeks» un nelielu summu no Kultūras pieminekļu glābšanas programmas. Bet projektiem piešķirto naudu taču nevar izmantot restaurācijai! Tā paredzēta vienīgi konkrētiem mērķiem, piemēram, svētku un tematisku izstāžu rīkošanai. Rajona budžeta līdzekļu pārdalīšanas dēļ mūsu ieceres ir izpostītas.»
Celtniekiem vairs nav darba
Pagājušā gada otrajā pusē iestāde bija spiesta nosūtīt bezalgas atvaļinājumā būvbrigādi. Celtnieku ģimenes palikušas bez iztikas līdzekļiem. Kvalificēti strādnieki tagad cenšas atrast gadījuma darbus ārzemēs.
Lai pils muzejs varētu tik tikko «vilkt dzīvību», nepārtraucot celtniecību, šogad būtu nepieciešams 60 tūkstoš latu. Objekta atjaunošanā svarīgi ievērot tehnoloģisko procesu secību, nevis «lipināt» atsevišķus fragmentus. Kamēr korpusiem nav kapitāla jumta seguma, bezjēdzīgi sākt fasāžu atjaunošanu, spriež speciālisti.
Vai tiešām neiespējami rajona Padomes budžeta līdzekļus sadalīt daudzmaz harmoniski, lai funkcionētu infrastruktūras visas nozares, nevis kādā no tām izraisīt krīzi? Atbildi uz šo jautājumu vēlētos rast ne jau pils muzeja darbinieki vien.
