Vasarā mūsu pilsētu apmeklēja viens no kādreiz Bauskā slavenākās manufaktūras preču tirgotāju dzimtas pēctečiem Leo Feitelsons.
Vasarā mūsu pilsētu apmeklēja viens no kādreiz Bauskā slavenākās manufaktūras preču tirgotāju dzimtas pēctečiem Leo Feitelsons. Pašlaik viņš dzīvo Izraēlā un ir Jeruzalemes universitātes ķīmijas profesors.
L. Feitelsona atmiņas par savu dzimtu un paša likteni ir šī raksta pamatā.
Kvalitatīvi audumi un apģērbi
18. gadsimta beigās Bauskā ieradās sīkpreču tirgotājs Izaks Feitelsons, kura dēls Abrahams Feitelsons 1828. gadā dibināja manufaktūras preču tirdzniecības firmu. Audumu un gatavu apģērbu tirdzniecība veicās, un 19. gadsimta otrajā pusē Abrahama dēls Leibs Feitelsons (dz. 1836. gadā) iegādājās vairākus gruntsgabalus pilsētas centrā. Pils (tagadējā Plūdoņa) ie- lā 17 tika uzcelta ģimenes māja, bet Pils ielā 30 – veikals. L. Feitelsons – viens no turīgākajiem Bauskas pilsoņiem – bija Bauskas 1. ģildes tirgotājs, piederību ģildēm tolaik noteica īpašumu vērtība.
Bauskas muzejā esošā Feitelsona firmas bagātīgā dokumentācija liecina par firmas darbības vērienīgumu. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā firma sadarbojās ar ļoti daudzām Krievijas un ārvalstu audumu manufaktūrām. No tām uz Bausku tika vesti kvalitatīvi audumi un gatavi apģērbi. Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā ir firmas audumu paraugu katalogs.
Veikto darījumu (debitoru un kreditoru) grāmatā var redzēt, ka ļoti daudzi baušķenieki un apkārtnes laucinieki, arī skroderi, bija L. Feitelsona pastāvīgie klienti. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas varas iestādes no Bauskas piespiedu kārtā deportēja Feitelsonu ģimeni, un L. Feitelsons nomira Vitebskā.
L. Feitelsons bija precējies ar ebrejieti Glicku Koblencu no Jēkabpils, un laulībā dzimuši seši bērni. Pēc kara Latvijā un Bauskā atgriezās brāļi Izaks un Naftels, kas 1920. gadā atjaunoja manufaktūras preču firmu «Brāļi Feitelsoni». Dzimtas īpašumā Pils ielā 30 no jauna tika atvērts audumu un apģērbu veikals.
1930. gadā uz Bausku pārcēlās Izaka Feitelsona ģimene – sieva Vera (dzim. Levias no Jelgavas) un dēls Leo, kurš līdz tam dzīvoja Rīgā.
Ģimeni aizved uz geto
Izaka dēls Leo Feitelsons (dz. 1922. gadā) pamatskolu bija pabeidzis Rīgā, bet mācības turpināja Bauskas Valsts ģimnāzijā. Tālāk stāsta L. Feitelsons: «Dienā, kad mūsu ģimnāzijas klasei bija izlaidums, Latvijā ienāca Sarkanā armija. Tas bija 1940. gada vasarā. Tūlīt pēc tam mūsu veikals tika nacionalizēts, tēvs un mans onkulis zaudēja darbu. Mēs atkal pārcēlāmies uz Rīgu, kur īrējām dzīvokli. Es uzsāku ķīmijas studijas Latvijas Universitātē, bet tā kā mūsu ģimenei bija lielas problēmas ar naudu, tad paralēli studijām strādāju krāsvielu fabrikā Zasulaukā.
Pēc tam, kad Rīgu 1941. gada vasarā okupēja nacisti, daudzi ebreji tika arestēti un pazuda. Tā kā mūsu vārds nebija mājas iedzīvotāju sarakstā, tad no tāda likteņa tikām pasargāti. Šajā laikā tika arestēta tēva brāļa Nafteļa sieva Lina un otrs tēva brālis Meirs. Kad mans brālēns Harijs devās uz policijas iecirkni, lai noskaidrotu radinieku likteni, arī viņš tika arestēts un pazuda. Pirmajās nacistu okupācijas nedēļās Rīgā tika noslepkavoti ļoti daudz ebreju, arī mani radinieki.
1941. gada rudenī man un manai ģimenei nācās pārcelties uz geto. Kādā Maskavas ielas trīsistabu dzīvoklī dzīvojām pavisam divpadsmit cilvēki. Apstākļi, kādos dzīvojām, bija šausmīgi – trūka pārtikas, cietām no aukstuma un slimībām, apsargi klaji ņirgājās un pazemoja cilvēkus. Rīgas geto tika likvidēts divās akcijās – 1941. gada 1. un 8. decembrī. Pirms šīm akcijām no ģimenēm tika šķirti darba spējīgie vīrieši, arī es. Šajās akcijās tika nogalināta visa mana ģimene un arī tuvākie radinieki. 7. decembrī es redzēju ebreju kolonnu, kas tika dzīta pa Ludzas ielu uz geto izeju.»
Strādā munīcijas fabrikā
«Pēc slepkavošanas geto teritorijā tika izveidota darba nometne, no kurienes katru dienu nācās ar kājām doties uz dažādām darbavietām Rīgā. 1943. gada septembrī mūs pārvietoja uz Mežparka nometni, bet vēlāk, tuvojoties Sarkanajai armijai, kuģī tikām pārvesti uz Štuthofas koncentrācijas nometni, kur, pusbadā dzīvodami, strādājām smagu fizisku darbu 12 stundas dienā. Apmēram pēc mēneša nometnē ieradās vāciešu grupa, kas izraudzījās strādniekus munīcijas fabrikai. Atlase atgādināja vergu tirgu. Katram vajadzēja noskriet 100 metrus, rokām tika pārbaudīti muskuļi. Arī es tiku iekļauts šajā grupā, kuru pēc trīs dienām ar ogļu vilciena platformām pārveda uz Magdeburgu. Tur strādājām fabrikā, līdz 1945. gadā mūs atbrīvoja ASV armija. Tā kā Latvijā neviena piederīgā man vairs nebija, 1946. gadā pārcēlos uz Palestīnu, piedalījos Izraēlas neatkarības karā un pēc tam sāku pilnīgi jaunu dzīvi,» tā L. Feitelsons.
