Janvāra nogalē pārstāja pukstēt Septītās dienas adventistu draudzes Goda mācītāja, ticības entuziasta un pārliecināta Kristus sekotāja Herberta Driķa sirds.
Janvāra nogalē pārstāja pukstēt Septītās dienas adventistu (SDA) draudzes Goda mācītāja, ticības entuziasta un pārliecināta Kristus sekotāja Herberta Driķa sirds.
Pieminam viņu tāpēc, ka Herbertam un viņa tēvam Jānim Driķim Bauskas apriņķa adventistu draudzes dibināšanā un darbības izvēršanā bijusi ievērojama loma.
Apsūdz noziegumos pret padomju varu
H. Driķis dzimis 1918. gada 26. februārī Valkā, kuplā adventistu ģimenē. Mācījies vietējā pamatskolā, tad – Gulbenes komercskolā, vēlāk turpinājis mācības V. Olava komercskolā. Pēc dienesta Latvijas armijā sācis strādāt par galveno grāmatvedi kasieri un vienlaikus bijis kursants Adventes misijas seminārā Sužos. Pēc semināra 1940. gadā H. Driķis sācis mācības Latvijas Universitātē. Studiju laikā ar lielu entuziasmu un sirdsdegsmi strādājis par Bībeles skolotāju Rīgas 5. draudzē, arī Jauniešu nodaļā, vēlāk kļuvis par draudzes kormeistaru un diriģentu.
Latvijas draudžu delegātu kongress 1943. gadā H. Driķi apstiprinājis par jaunāko evaņģēlistu Rīgas 7. draudzē. Viņš darbojies Slokā, Jelgavā, Rūjienā, Salacā, Valmierā, arī frontes tuvumā Alūksnē un tās apkārtnē kopā ar citiem ticības entuziastiem.
1948. gada 23. jūnijā H. Driķi arestēja Alūksnes izpildkomitejā un naktī, stingri apsargātu, aizveda uz Rīgu. Sākums sāpju ceļam bija Valsts Drošības komitejā, nedaudz vēlāk – Rīgas Centrālcietumā. Pratināšanas notika galvenokārt naktīs, turpinoties septiņus mēnešus. Par reliģijas propagandu 1948. gada 18. decembrī, par pedagoģisko aktivitāti, kategorisku atteikšanos no kompromisiem un sadarbības ar čekistiem un ateistu ideologiem, evaņģēlistu H. Driķi apvainoja desmit noziegumos pret padomju ideoloģiju un varu. Tiesāšana notika neklātienē Maskavā un piespriestais sods bija – desmit gadu katorgas darbos.
Moku ceļš H. Driķi aizveda uz Tālajiem Austrumiem aiz Polārā loka Eglhejā, kur iznīcināšanai nolemtie katordznieki strādāja urāna un volframa radioaktīvo rūdu raktuvēs. Tur H. Driķis kļuva invalīds, jo uz mūžu saslima ar mokošo silikozi un stenokardiju.
Moku laiks katorgā nesalauž
1953. gada 3. martā H. Driķi no katorgas darbiem atbrīvoja un viņš atgriezās Latvijā. Neaprakstāms bija prieks, satiekot ģimeni – sievu un trīs bērnus -, arī ticības biedrus. Sākās aktīvs darbs Evaņģēlija sludināšanā. H. Driķis kalpoja Jēkabpils un Tukuma draudzēs. Viņš strādājis arī Aizputē.
No 1987. līdz 1991. gadam H. Driķis kalpoja Bauskas Septītās dienas adventistu draudzē. Viņš bija ideju un entuziasma pārpilns – nodibināja Bauskā svētdienas skolu bērnudārzā «Sprīdītis», bet Bauskas apkārtnes izglītības iestādēs sāka mācīt Evaņģēlija patiesību, vēsturi un ētikas mācību. Gadskārtējos baznīcu svētkus H. Driķis izmantoja, lai Adventes vēsts tiktu sludināta Bauskā un attālu ciematu kultūras namos. Uzstāšanos H. Driķis vienmēr papildināja ar diapozitīviem, diagrammām un muzikāliem priekšnesumiem.
Pagājušā gada 16. oktobrī H. Driķis bija mīļš un gaidīts viesis SDA Bauskas draudzes 75 gadu pastāvēšanas svinībās. Īpaši mīļa viņam ir Bauskas draudze, jo 30. gadu sākumā viens no draudzes pirmajiem sludinātājiem bija H. Driķa tēvs.
Dzīves pēdējos gados H. Driķis strādāja par konsultantu un lektoru, veicot Bībeles pētījumus un meklējot jaunu pieeju pedagoģijā.
Latvijas draudžu savienība H. Driķim uzticēja arī SDA pārstāvja – eksperta – pienākumus Starptautiskās Bībeles biedrības Latvijas nodaļā jaunās latviešu Bībeles tulkojuma rediģēšanas komisijā.
H. Driķis aizmiga mūža miegā cerībā uz drīzu Jēzus Kristus otro atnākšanu un visu Viņam ticējušo augšāmcelšanos un atkalredzēšanos.
Viņš guldīts zemes klēpī Meža kapos Ogrē šī gada 3. februārī.
