Šogad aprit 55 gadi, kopš Bauska pēdējo reizi cieta karadarbībā.
Šogad aprit 55 gadi, kopš Bauska pēdējo reizi cieta karadarbībā. Pusotru mēnesi 1944. gada vasarā un rudens sākumā mūsu pilsētu postīja dažādu kalibru šāviņi un aviācijas bumbas.
Sarkanarmieši uzbrūk Zemgalei
1944. gada vasarā Sarkanā armija straujā uzbrukumā sasniedza Latvijas robežu. Mūsu valsts austrumdaļā bija izbūvētas aizsardzības pozīcijas un koncentrēti ievērojami vācu armijas spēki, taču sarkanarmiešu iebrukums Zemgalē bija negaidīts. Jūlijā Staļina impērijas bruņotie spēki straujā triecienā caur Baltkrieviju un Lietuvu «tēmēja» uz Rīgas jūras līci, lai atšķeltu Igaunijā un Latvijas austrumdaļā esošos prāvos vācu spēkus. Šis plāns sākotnēji arī sekmējās, jo Zemgalē faktiski nebija hitleriskās Vācijas karaspēka, tikai skaitliski nelielas vietējo komandantūru komandas un latviešu leģionāru «Veselības rotas» (pēc ievainojuma apārstēšanas atpūtā esoši karavīri). Tālab Sarkanajai armijai caur Jelgavu un Tukumu izdevās sasniegt jūru, tomēr sekojošais vācu prettrieciens šo pārrāvumu likvidēja.
Leģionāri kaujas pozīcijās
Bauskas ieņemšana arī ietilpa šajā «padomijas» uzbrukuma plānā. Mūsu pilsētā tolaik uzturējās latviešu leģiona apmācību rotas, kas sākotnēji tika izvietotas Valsts ģimnāzijas, bet vēlāk Kļaviņas skolas ēkā. Karavīri izremontēja gan savas mītnes, gan Pilsdārza paviljonu, kur ierīkoja kareivju klubu. Jūlija beigās Bauskā atradās viena rota leģionāru (aptuveni 300), kuri bija ļoti labi apbruņoti ar šautenēm, mašīnpistolēm, triecienšautenēm, ložmetējiem («kaulu zāģiem») un granātmetējiem, bet viņiem trūka kaujas pieredzes. Pamatsastāvs bija nesen mobilizētie, vienīgi virsnieki un instruktori bija cīnījušies frontē. Tuvojoties pretiniekam, leģionāri ieņēma kaujas pozīcijas Bauskas pievārtē.
Evakuē pilsētas iedzīvotājus
29. jūlijā Bauskas apriņķa priekšnieks majors J. Uļuks izveidoja 300 vīru lielu brīvprātīgo bataljonu no vietējiem iedzīvotājiem. Tajā ietilpa apriņķa aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie no dažādām iedzīvotāju grupām. Jau tajā pašā dienā šis bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes labajā krastā iepretim Ziedoņu sēklim. Šī vieta tika izraudzīta tāpēc, ka iepriekšējos karos uzbrūkošais karaspēks tieši tur šķērsoja Lielupi, un tas veicināja Bauskas ieņemšanu. Arī šoreiz pretinieks ilgi nebija jāgaida, bet visi mēģinājumi forsēt Lielupi sabruka pret baušķenieku pretestību. Tikmēr pilsētā notika civiliedzīvotāju evakuācija. Bauskā palika tikai karaspēka apkalpošanā nepieciešamie kaujinieki, drēbnieki un alus darītavas strādnieki (karstā vasarā malks vēsa alus latviešu un vācu kareivjiem noderēja slāpju remdēšanai, tas netika izsniegts «drosmei» pirms uzbrukuma, kā to darīja Sarkanajā armijā ar šņabja un spirta devām). Pilsētā vēl atradās ugunsdzēsēji, jo uzlidojumi un artilērijas apšaudes regulāri izraisīja ugunsgrēkus, policisti, kuri pieskatīja, lai nenotiktu pamesto dzīvokļu izlaupīšana, un žēlsirdīgās māsas ievainoto aprūpei.
Sagrauj Uzvaras ielas namus
Pie Saulaines izvietotā artilērija nopostīja namu pēc nama. To pašu darīja arī lidmašīnas un mīnmetēji. Visvairāk sagrāva toreizējo «jauno Bausku» (Uzvaras ielas apbūve un teritorija līdz Mūsai), arī vecpilsētas koka ēkas cieta no aizdedzinošiem šāviņiem. Leģionāri Kļaviņskolā vairs neizmantoja dienvidu puses telpas, jo to sienas regulāri bojāja aiz Mūsas esošais pretinieks. Ar šāviņa šķembu pie savas baznīcas smagi tika ievainots sirmais katoļu mācītājs Maskvītis, kurš arī bija palicis pilsētā.
Bauskas aizstāvju rindas papildinājās ar divām latviešu leģionāru veselības rotām, kas iepriekš bija izmitinātas Rundāles pilī, kā arī no Daugavpils ieradās vācu 380. grenadieru pulks un artilērijas vienības. Lai gan Sarkanajai armijai bija nospiedošs spēku pārsvars, tomēr Bauskas aizstāvju pretestību ilgi neizdevās salauzt. Gar Mūsu no Bauskas līdz Pamūšai un tālāk līdz Mēmelei frontē atradās trīs latviešu policijas bataljoni.
Aizstāvji spiesti atkāpties
Sīvas cīņas noritēja 19. augusta rītausmā, kad sarkanarmiešiem izdevās ielauzties pilsētā. Tad tika uzspridzināts arī Mēmeles tilts. Nākamais vācu un latviešu prettrieciens atjaunoja iepriekšējo situāciju frontē, ielu cīņās tika sagūstīts ievērojams daudzums pretinieka kareivju, kuri visi bijuši no «soda bataljona» un dzīti kaujā ar nošaušanu draudiem.
11. septembrī sākās pirmais lielais padomju aviācijas uzbrukums pilsētai, nākamajā dienā tas atkārtojās. Šajās divās dienās sagrāva to, ko nebija paspējusi izdarīt artilērija. Ugunsdzēsēji vairs nespēja likvidēt visus ugunsgrēkus. 14. septembra rītā pēc artilērijas viesuļuguns un aviācijas triecieniem sākās Sarkanās armijas uzbrukums plašā frontē. Šoreiz pilsētas aizstāvji pārspēka priekšā atkāpās un pameta degošo Bausku. Uzvarētāji iedzīvotāju pamestajā un sagrautajā pilsētā mantas meklējumos sāka revidēt mazāk cietušās ēkas.
Kritušie Bauskas aizstāvji tika apglabāti Pilsdārza apstādījumos, pie Svētā Gara baznīcas, Vecajos kapos, kā arī Codes, Butku un Ceraukstes Ķīķerkalna kapos. Uzvarētāju zaudējumi bija daudzkārt lielāki, par to liecina vēlāk ierīkotie padomju karavīru brāļu kapi.
