Lūcija Linkuma dzīvo Bauskas novada Ceraukstē, bet strādā par pārdevēju Rīgā.
– Beidzot nelīst. Ilgi gan bija jāgaida, kamēr iestāsies īstā vasara. Kā zinādama pagājušo nedēļu paņēmu brīvu. Un, līdzko lietus piestāja, metos iekšā dārzā. Šķiet, pirksti pilnīgi niezēja pēc ravēšanas. Nav jau platības man lielas, bet pietiek, ko ravēt. Nevar sūdzēties, šogad dārziņā viss saaudzis labi, būs savi dārzeņi, ogas.
Darbs veikalā Rīgā man ir maiņās, katru dienu turp nav jābrauc. Ceļā pavadu nedaudz vairāk par stundu, bet tas nemaz nav nogurdinoši. Tik vien sanāk, kā nedaudz padomāt par dzīvi, un jau esi galā.
Šāda kārtība man patīk, jo visu laiku laukos nevarētu nodzīvot. Rīgā tomēr pavisam cits dzīves ritms. Pilsētas troksnī un burzmā padzīvojot kādu dienu, pa īstam spēj novērtēt mieru, klusumu, kāds valda pie mums, laukos.
Vasarā televīzijas pārraidēm laika nesanāk. Kādu reizi, ja vien gadījos istabā, noskatījos «Panorāmu». Tad vēl centos nepalaist garām savu vienīgo seriālu, kuram sekoju līdzi, – «Tūkstots un viena nakts». Virtuvē parasti skan Latvijas Radio 1, bet tur raidītajā ieklausos minimāli. Neatceros, ka pagājušajā nedēļā kas īpašs, man svarīgs būtu noticis. Runāja par cūku mēri, bet tas tālu, Latgalē.
Priecājos par silto laiku arī tādēļ, ka beidzot varēšu atklāt peldsezonu. Baudīt upes prieku parasti braucu ar riteni uz Mēmeli. Jūnijā tā arī nav sanācis nopeldēties, jācer, ka jūlijā varēs.
Vēl man ļoti patīk dziedāt. Mans kolektīvs ir jauktais koris «Grenctāle». Vasarās dziedāšanas sanāk mazāk, tādēļ prieks par katru iespēju redzēties, uzstāties. Sestdienas vakarā mums bija koncerts Budbergas parkā. Skaista vieta, koncerts arī jauks, bija brīnišķīgs vakars, satikāmies, aprunājāmies.
Šī nedēļa būs nedaudz jautrāka, jo atbrauks mazbērni. Dēlam ir divi dēli, meitai – viens. Kad visi trīs pusaugu puikas ierodas pie manis, tad mums sākas jautrās un aktīvās dienas. Esmu no tām vecmāmiņām, kas spēlējas līdz ar mazbērniem. Mierā parasti nevaru nosēdēt.
