Olimpiskās spēles atklāja valsts vadītājs. Nav noslēpums, ka spēļu sarīkošanai nauda nav žēlota, ka tām jābūt izcilākajām spēlēm un jākļūst par rīkotājvalsts triumfu. Ne velti valsts vadītājs teica: «Es pasludinu pirmo jaunā laikmeta olimpiādi par atklātu!» Tas skanēja no Ādolfa Hitlera mutes 1936. gada Olimpiskajās spēlēs Berlīnē.
Varētu likties – Olimpiskajai komitejai pēc genocīda nacistiskajā Vācijā vajadzēja saprast, ka spēles, kuras rīko valstiskas propagandas mērķiem, diskreditē olimpiādes ideju. Ne velti 2008. gadā protesta akcijā Pekinā ebrejs Mihals Fua teica: «Berlīnes Olimpiskās spēles atceras kā mūžīgu kaunu, jo to dalībnieki sekmēja nacisma uzplaukumu.» Tomēr 1980. gadā Maskavā, 1984. gadā Losandželosā, 2008. gadā Pekinā un tagad 2014. gadā Sočos olimpiāžu spozmi aizēno aizkulišu cīņas, politisko oponentu apspiešana un olimpiādes izmantošana ideoloģiskas propagandas nolūkos.
Ikvienai olimpiādei ir vairāki mērķi. Vispirms tai jākļūst par lielākajiem sporta svētkiem pasaulē. Tai jāpauž godīga sporta ideja pasaulē, kur valda miers, jāpopularizē aktīvs dzīvesveids, piesaistot pēc iespējas lielāku skatītāju uzmanību. Visbeidzot – jaunradītajām bāzēm jākļūst par pamatu sporta attīstībai reģionā. Iespējams, ar pēdējo visvairāk ir grēkots. Būs sāpīgi, ja sporta bāzes Sočos pēc olimpiādes vienkārši pametīs, kā tas diemžēl noticis ne vienā vien valstī.
Izvēloties Olimpisko spēļu norises vietu, vajadzētu nevis klausīties valstu vadītāju skaļajos solījumos, ignorējot viņu prasmes organizēšanas procesā izšķiest nodokļu maksātāju naudu, bet gan novērtēt iespējas izmantot olimpiskās būves nākotnē un sekmēt sporta attīstību spēļu rīkotājvalstī.
