Pirms trim gadiem nodega baraka, kurā Vecumnieku pagasta Piebalgās mitinājās Dambrovu ģimene.
Pirms trim gadiem nodega baraka, kurā Vecumnieku pagasta Piebalgās mitinājās Dambrovu ģimene. Kaimiņi palīdzējuši iznest no liesmām ledusskapi, veļas mašīnu, televizoru. Ināra paķērusi dokumentus, un iebrucis jumts.
Paši necieta
“Visvairāk žēl grāmatu. Bija tāds garš plaukts pa visu sienu, pilns ar sējumiem. Nesadega, tikai mazliet apkvēpa Bībele un Dziesmu grāmata vecā drukā,” notikušo atceras meita Dita.
“Jāpriecājas, ka paši necietām un dzīvojam tālāk,” optimismu pauž lielās saimes mamma Ināra. Viņa un Dita vēl ar pateicību piebilst, ka pēc nelaimes ļoti daudzi centušies palīdzēt – pagastā un rajonā vākta nauda un sadzīves lietas.
Kopš tā laika viņi dzīvo daudzdzīvokļu mājas augšējā stāvā. Divi vienistabas dzīvokļi līdzās – vienā ir bērnu mājvieta, kurā var vest arī draugus, bet pašiem jāgādā par kārtību. Otrā dzīvoklī ir virtuve un vecāku dzīvesvieta.
Priecājas par katru
“Bērni mums ir seši, lielie jau savā dzīvē, toties mazbērniņi mēdz pie mums padzīvot,” saka Ināra. Vecākās meitas pa Rīgu – Dace ieguvusi psiholoģes diplomu Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Ance beigusi Olaines mehāniski tehnisko koledžu un ir pārtikas tehnoloģe. Šajā mācību iestādē vides tehnologa specialitāti apgūst dēls Oļģerts. Kopā ar Ances vīru Oļģerts brauc motokrosos, un tad savējiem ir, par ko pārdzīvot.
Vaļasprieku šajā ģimenē ir daudz. Jābrīnās, kā Ināra un Jānis spēj visiem līdzi just un izsekot. Ditai šajā pavasarī svarīgākais uzdevums ir beigt 12. klasi Baldones vakarskolā. Viņas mazo meitiņu Beatrisi audzināt palīdz vecāki, jo skaidrs, ka arī jaunā māmiņa nevar palikt bez vidējās izglītības un gan jau arī Dita studēs. Ināra neslēpj, ka sākumā nav bijis viegli pieņemt faktu, ka meita gaida mazuli, taču, kad slimnīcā mazmeitiņu ieraudzījusi, no rokām nav varējusi izlaist – tāds mīļums pārņēmis. “Protams, ka izaudzināsim, cits citam palīdzēsim, un viss būs labi,” apgalvo Ināra.
Mīļā mamma
Emīlam ir īstais pusaudža vecums – 14 gadu, bet viņā nav ne druskas no šim posmam raksturīgā asuma. Zēns nevairās sacīt sirsnīgus vārdus: “Mūsu mamma ir ļoti mīļa, vislabākā. Visur mūs laiž, tikai lūdz, lai pasakām, cikos būsim mājās. Mammu aicinu arī braukt līdzi klases ekskursijās. Citi brīnās, bet man patīk. Viņa arī nevienu no mums nav spiedusi mācīties, paši zinām, ka tas ir jādara, cik vien labi spējam,” saka Emīls. Viņam patīk breiks, un Baldones vidusskolas dejotāji šajā pavasarī ieguvuši trešo vietu Latvijā. Zēns rāda savus kausus, un jūtams, ka ģimene ar viņu lepojas.
Klusāks ir gadu jaunākais Toms. “Datortārps” – tā dēlu raksturo tētis Jānis Kaļva. Pašiem mājās sava datora gan nav, bet pie draugiem un skolā Toms paguvis daudz iemācīties un uzzināt no interneta resursiem.
Palīdzību nelūdz
Visi Dambrovu bērni mācās Baldones vidusskolā, jo turp un atpakaļ no Piebalgām ved uzņēmuma autobuss. Par ceļu uz skolu mēnesī jāmaksā 12 latu, katru dienu bērniem tiek dots 50 santīmu pusdienām. Taču Baldone ir Rīgas rajonā, un Vecumnieku pašvaldība Dambrovu bērniem neatlīdzina braukšanas izdevumus.
Kad kopsaimniecības bruka, bērni bija mazi, nebija darba un naudas, atceras Ināra. “Vienu vasaru visi gājām mellenēs, ogas pārdevām, lai varētu nopirkt skolai vajadzīgo. Dārzs arī mums ir, bet cenšamies nekļūt par tā vergiem. Ar mantu viegli apaugt, bet ne tas dzīvē ir galvenais. Bērni tikpat kā nav slimojuši, centīgi mācībās, kopā mums ir jautri. Ir dzirdēts – vai, cik jums grūti, tik liela ģimene! Tad atbildu, ka nemaz nav grūti, jo reizē ar bērniem mājās vairojas prieks. Vaicājiet pagastā, un jums pateiks, ka palīdzību maz esmu lūgusi. Mācāmies iztikt, vajadzīgo pērkam uz nomaksu, arī jaunus logus dzīvoklī tā ielikām. Pamazām samaksājam un tad prātojam, ko vēl vajadzētu.”
Negaida apkalpošanu
Ināras pirmais vīrs ir miris, ar Jāni viņa ir kopā 15 gadu. Abi strādā kokapstrādes uzņēmumā “Piebalgas” un iekārtojas tā, ka vienmēr kāds ir mājās, lai ir, kas bērnus sagaida ar siltu maltīti. Taču arī viņi paši prot gatavot un negaida no vecākiem apkalpošanu.
Lielajam saimes galdam gan mitekļu šaurībā nav vietas. Tas glabājas pagrabā un tikai brīžos, kad visa ģimene sanāk kopā, tiek izcelts laukā.
“Labprāt visi braucam ekskursijās. Pa pilīm un muižām esam ceļojuši, pa dabas parkiem. Uz Rundāles pili un tās dārzu katru gadu var braukt, tur vienmēr ir, ko redzēt,” saka Jānis.
Ar mīļiem vārdiem
Esam atvadījušies, kad kāpnēs žurnālistus panāk Dita. Viņa sniedz lapiņu un lūdz, lai šos vārdus rakstā ieliek kā sveicienu mammai. Autoru viņa gan nezinot, bet vārdi esot no sirds.
“Lai kaut kam labam klāt ir
ienmēr daļa tava,
nu kaut vai cerība, ja nekā
cita nav, ko dot.
Ar sirdspukstiem, ar mīlestības
ārdiem
lai proti ikdienu tu piestarot!
Lai kaut kam labam klāt ir daļa
tava,
lai darbs, ko dari, vienmēr būtu
gods.”
Lai tas ir sveiciens visām mūsu mīļajām māmiņām Mātes dienā, kas šogad ir 14. maijā.
***
uzziņai
– Mātes dienas tradīcijas pirmsākumi meklējami 16. un 17. gadsimta Anglijā. Latvijā to sāka atzīmēt 20. gadsimta 20. gados maija otrajā svētdienā.
– Latvijas konversācijas vārdnīcā rakstīts: “Mātes diena – svinības, kuru mērķis ir pacelt mātes kā tautas audzinātājas cieņu un nozīmi, celt pašas mātes pienākuma apziņu.”
– 15. maijā ir starptautiskā Ģimenes diena.
– Šajā dienā ģimenes ar bērniem bez maksas varēs apmeklēt: Latvijas Ugunsdzēsības muzeja ekspozīciju Hanzas ielā 5 Rīgā; Gaujas Nacionālā parka Līgatnes dabas takas un Zvārtas iezi; Tērvetes dabas parku.
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas informācija.
