Andrai Kāpostai 3. jūnijā paliks 35 gadi. Viņas vīrs Ilards ir 13 dienu vecāks. Kādreizējie klasesbiedri Andra un Ilards apprecējās 1981. gadā.
Andrai Kāpostai 3. jūnijā paliks 35 gadi. Viņas vīrs Ilards ir 13 dienu vecāks. Kādreizējie klasesbiedri Andra un Ilards apprecējās 1981. gadā. Kāpostu ģimenē aug trīs meitas.
Vitai ir 13 gadu, Ditai – astoņi, bet Anetei – septiņi. Kopā ar Ilarda mammu – pensionēto skolotāju Olgu Kāpostu – ģimene dzīvo savrupmājā Mežotnes pagasta Strēlnieka ciematiņā.
Andra un Ilards ir zemnieki. Viņi specializējas dārzeņu audzēšanā, nodrošinot ģimenei iztiku. Meitenes mācās Bērzu pamatskolā.
Ikviens cilvēks ir neatkārtojams
Jēdziens «bērnu audzināšana» Andrai šķiet tāds bezpersonisks, nekonkrēts. «Ko īsti nozīmē audzināt?» vaicā Andra un tūdaļ konstatē: «Ja kāds patiesi zinātu, kā teorētiskie principi ieviešami praksē, tad katra nākamā paaudze kļūtu labāka un neatkārtotu priekšteču kļūdas. Taču audzināšanas metodes nav iespējams vispārināt. Katrs cilvēks, katra ģimene ir individuāla un neatkārtojama. Tas, kas der vienam, otram var izrādīties nepieņemams.»
Andras audzināšanas metodes pamatā ir apzināta nepieciešamība nemitīgi atcerēties savas bērnības, pusaudža vecuma un agrās jaunības izjūtas, rīcību, visu analizēt un saskatīt paralēles ar triju meiteņu attīstības posmiem. Nedrīkst aizmirst, ka ikviens bērns piedzimst ar savu raksturu. Divu vienādu nav un nevar būt.
Andra stāsta par sevi
«Bērnībā biju droša, neatkarīga, taču man bija nepieciešama diezgan liela vienatnes «deva»,» atceras Andra. «Mīlēju atrasties klusumā, aizņemta ar savām domām. Šo īpašību mantojusi vidējā meita Dita. Bērnībā viņa burtiski slāpa pēc vientulības. Ditai piemīt mākslinieciska daba un brāzmaina iztēle. Tādi cilvēki acīmredzot nevar ilgstoši atrasties drūzmā.
Visas manas intereses bērnībā aizņēma basketbols. Līdz ar to es kā pusaudze mājas dzīvē nepiedalījos. Lielākoties atrados treniņnometnēs un sacensībās. Vidusskolas gados vēl nemācēju patstāvīgi izvārīt zupu.
Par nopietnu apgrūtinājumu uzskatīju divas dvīņumāsas. Viņas ir septi- ņus gadus jaunākas, tādēļ pusaudzes vecumā man nebija lemts piedalīties dažādās izklaidēs. Vajadzēja pieskatīt māsas.
Bērniem ļoti patīk, ja vecāki daudz stāsta par sevi, neko neslēpjot un neizskaistinot. Tas ļoti nepieciešams, jo bērniem piemīt neapzināta tieksme mammu un tēti idealizēt. Taču viņiem nepārprotami jāļauj saprast, ka vecāki ir gluži tādi paši cilvēki kā viņi.»
Katrai savs «dzelonītis»
Vecākajā meitā Vitā Andra saskata arī dažas sava rakstura iezīmes. Vita spēj ātri uzliesmot un tikpat ātri nomierināties. Dažreiz viņa var kļūt spītīga un skarba. Vita mēdz atklāti ignorēt padomus. Meitenei ir daudz interešu, kuru vidū grūti noteikt dominējošo. Bērnībā viņa ilgi dejoja tautas deju kopā, vēlāk apguva visus rokdarbus. Vitai, pēc Andras vērojumiem, jebkurā darbā noteicošais ir ātra rezultāta sasniegšana.
Dita ir gluži pretēja rakstura būtne. Var stundām ilgi knibināties. Ir klusa, bet ar «dzelonīšiem». Dita ģimenē ir vistalantīgākā diplomāte, jo māk izmantot ikkatras situācijas priekšrocības. Ditai piemīt acīmredzams improvizētājas talants, padodas visu veidu mākslinieciskā jaunrade. Dita zīmē, iestudē teātra izrādes, darina mājiniekiem dāvanas. Visparastāko dienu meita spēj pārvērst par svētkiem. Ditas rosīgā fantāzija vislielāko iespaidu atstāj uz Aneti. Pastarīte māsu apbrīno un atdarina. Tādēļ nereti šim duetam gadās pastrādāt vislielākās blēņas, atzīst Andra un vecmāmiņa Olga. Toties mājinieki Aneti uzskata par vissaimnieciskāko. Meitenes cildināmo īpašību vidū Andra min izpalīdzīgumu un sirsnību. Savukārt Ilarda secinājums «Anete ir kā akmens» ļauj domāt, ka jaunākā meita ir bezkompromisu cilvēks.
Kāds rosinošs vārds
Kāpostu ģimenē bieži tiek lietots tāds kā burvju vārds – «vajag». Nekādas piespiešanas, nekādu komandu vai darbu dalīšanas. Lielajā saimniecībā vajag strādāt tādēļ, lai ģimenei būtu nauda. Tā nepieciešama, lai meitas varētu skoloties un izvēlēties sev tīkamas profesijas, vienalga, cik daudz līdzekļu tas prasītu. Taču bērnus nedrīkst ekspluatēt, viņiem darbos jāiesaistās atbilstoši spējām un vecuma īpatnībām. Andra zina, ka mazi bērni gluži vienkārši nespēj precīzi un pedantiski veikt vienmuļu darbu. Tādēļ prasības pret Aneti kartupeļu stādīšanas talkā atšķiras no prasībām pret vecākajām māsām.
Andra pārsteidz ar atklājumu, ka meitām ģimenē nav sadalīti konkrēti pienākumi. «Ja vecāki dzīvo mājās, tas nemaz nav vajadzīgs,» skaidro Andra. «Visus lielos darbus pagūstu izdarīt, kamēr meitenes ir skolā. Vecākiem noteikti jārespektē un ar vislielāko nopietnību jāuztver bērnu skološanās. Tas ir smags un nogurdinošs darbs. Bērns nemitīgi atrodas starp cilvēkiem, viņam ne tikai jāmācās, bet jāprot pielāgoties katrai situācijai, katra pedagoga prasībām un raksturam. Skolā bērni pavada garas stundas, tāpēc vakarā viņiem ir tādas pašas tiesības justies nogurušiem kā ikvienam pieaugušajam pēc darbadienas. Tas nenozīmē, ka meitas tikai vaļojas. Viņas pašas redz, kad nepieciešama palīdzība, un bez atgādināšanas iesaistās mājas darbiņos.»
Kāpostu ģimenes triju pieaugušo vidū nemēdz būt izteiktu pretrunu par bērnu audzināšanas principiem. Vecmāmiņa Olga, tētis Ilards un mamma Andra ir vienisprātis, ka viņu galvenais un vissvarīgākais uzdevums ir palīdzēt bērniem augt.
DAUDZBĒRNU ĢIMENES
– Bauskas rajonā trīs bērnus audzina 1827 ģimenes, četrus bērnus – 535, piecus bērnus – 194, sešus un vairāk bērnus – 118 ģimeņu.
– Latvijas Republikā: trīs bērni aug 42922 ģimenēs, četri – 11072, pieci – 3937, seši un vairāk bērni – 1486 ģimenēs.
(Pēc Labklājības ministrijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas rajona filiāles ziņām.)
