35 gadu jubileju nosvinējis Aleksandrs Ivanovs.
Iecavas vidusskolas 1. klasē Aleksandram Ivanovam audzinātāja pavaicājusi, par ko puika dienās domā kļūt. «Par ugunsdzēsēju!» mazais ķipars nedomājot izsaucies.
Zēnam augot lielākam un apgūstot arvien jaunas dzīves iemaņas, pirmklasnieka apņemšanās izgaisusi no atmiņas. Tagad, kad par ugunsdzēsēju Vecumniekos nostrādāti jau septiņi gadi, viņš atzīst – bērnībā neapdomīgi pateiktais vārds tomēr izrādījies
tik spēcīgs, ka radis piepildījumu.
Veido savu vērtību sistēmu
Absolvējot Iecavas vidusskolu, Aleksandrs, pedagoga Mihaila Gorska iedvesmots, sāka ķīmijas studijas. Jau pirmajā kursā jauneklis saprata, ka īsti labi nav, un studijas pārtrauca. Tas bija laiks, kad Aleksandra vecuma puišiem obligāts bija gadu ilgs karadienests. Laiku, kas aizvadīts izlūkdienesta bataljonā Ādažos, Aleksandrs nenožēlo: «Nenoliegšu, sākums nebija viegls. Tomēr gads armijā man bija ļoti svētīgs. Es daudz citādāk sāku skatīties uz lietām, izveidoju savu vērtību sistēmu, mainījās manas attiecības ar tuviniekiem, vecākiem. Ja tagad atkal runā par iespēju atjaunot obligāto militāro dienestu, uzskatu, ka tā tiešām ir apdomāšanas vērta ideja.»
Pēc atgriešanās no armijas jaunietis turpināja meklēt savu vietu dzīvē. Astoņus mēnešus laimi un «lielo» naudu viņš centās rast, strādājot par celtnieku Dānijā. «Neiepatikās man tur. Neveicās īsti ar darbiem, darba devēju. Nespēju pieņemt, kā viņi tur dzīvo, ka neprot atpūsties. Tad jau man bija draudzene Rūta, kura aicināja mājās. Nenožēloju, ka atgriezos,» atzīstas Aleksandrs.
Darbs, studijas un rūpes par ģimeni
Pēc diviem Iecavā veikalā nostrādātiem gadiem Aleksandrs, jau būdams apprecējies ar Rūtu, uzklausīja viņas tēva Vecumnieku ugunsdzēsēja Maigoņa Kvieša piedāvā-jumu nākt strādāt par ugunsdzēsēju.
«Šķiet, varu pavisam droši apgalvot, ka esmu atradis savu īsto profesiju. Ugunsdzēsēja darbā man patīk izjūta, ka tu tiešām dari ko tādu, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Nenoliegšu, darbs nav viegls, noteikti ir arī savi riska momenti. Taču par to aizdomājas varbūt tad, kad atgriežas no izsaukuma. Dzēšot liesmas, par tādām lietām neviens nedomā. Tad galvenais ir visu precīzi un ātri padarīt. Atceros, reiz stundas piecas dzēsām ugunsgrēku ziemā 25 grādu salā. Kamēr kustējos, it kā neko nejutu. Bet, kā apstājos, pāris minūšu laikā viss aizsargtērps pārklājās ar ledu, pats nemaz nevarēju to novilkt,» piedzīvoto atceras Aleksandrs.
«Bauskas Dzīve» pie Aleksandra Ivanova, kurš pašlaik dzīvo un strādā Vecumniekos, viesojās trešdien, 14. maijā. Iepriekšējā dienā viņam apritēja 35 gadi. Aleksandrs gan teic, ka nekāda svinēšana neesot sanākusi, jo šīs divas viņam ir studiju nedēļas Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā: «Esmu otrajā kursā, mācos cītīgi, jo nevēlos iekrāt parādus. Iegūstot virsnieka pakāpi, darbā būs citi pienākumi, cita atbildība. Taču tas mani nebiedē.»
Vecumniekos viņš ar sievu Rūtu un meitu Evelīnu dzīvo glītā un mūsdienīgi aprīkotā dzīvoklī. Saimnieks neslēpj, ka remonts ir pašu rokām paveikts. Pavisam drīz pasaulē nāks vēl viena maza dzīvībiņa. Tad brašajam un strādīgajam Vecumnieku ugunsdzēsējam pienākumu būs vēl vairāk. Viņš gan atzīst, ka no darba un atbildības nebaidās.
