Viļa Plūdoņa muzejā «Lejeniekos» kopš pavasara, apmeklētāju skatienu un roku apmīļota, piesaulītē gozējas zaķu māte un zaķēni. Nākamgad saimei pievienosies vēl citi draiskie garauši.
Viļa Plūdoņa muzejā «Lejeniekos» kopš pavasara, apmeklētāju skatienu un roku apmīļota, piesaulītē gozējas zaķu māte un zaķēni. Nākamgad saimei pievienosies vēl citi draiskie garauši. Kokā veidotās figūras darinājis koktēlnieks Aivars Students. Mākslinieks «pārvēlies» Latvijai pāri: dzimis Valkas pusē pie pašas Igaunijas robežas, bet pašlaik mīt Gailīšu pagasta Uzvarā, kas ir gandrīz pie leišmales. Ikdienas darbā galdniecībā top dažādas ar būvdarbiem saistītas un saimniecībā derīgas lietas: durvis, galdi, kāpnes, logu rāmji. Bet turpat, galdniecības pagalma malā, resnāki un tievāki ozola un liepas bluķēni gaida kārtu, lai pārtaptu koka skulptūrās. Gan lielās, divus un trīs metrus augstās, gan trauslās un mazās karotītēs, kausiņos, nebēdnīgās figūriņās.
– Mežā mēs rodam visdažādākos kokus un krūmus. No sveķainām priežu šķilām labi plīst skali iekuriem, lazdu kārtiņas noder grābekļu kātiem, bērzs piepilda istabu ar mīļu siltumu, bet diža ozola dēļi pārtop stiprā mūža mājā. Katram kokam ir sava smarža, savs īpatns skanējums, savs derīgums. Ir tikai jāmāk to atpazīt un pareizi izmantot.
Kā jūs atskārtāt, ka koks nav tikai malka?
– Mans vecaistēvs bija galdnieks, es jau no mazotnes pa skaidām dzīvojos. Kādu laiku jau biju strādājis «Uzvarā», kad Leons Bižāns reiz uzķēra, varbūt juta, ka man no koka padodas kaut kas vairāk, ne tikai durvis un logu rāmji. Viņš mani rosināja izveidot dažādas skulptūriņas. Divus gadus krāju zinības Tautas universitātē, vēlāk iestājos studijā «Dzīne» pie koktēlnieces Betijas Strautnieces. Viņas spējas, talants, neparastās idejas aizrāva arī mani.
Vai visi koki ir vienlīdz derīgi, lai no tiem veidotu dažādus tēlus?
– Katram kokam ir sava vērtība, arī sava vēsture, kas nereti nosaka, kāds tēls veidojams. Kokiem ir arī dažāda cietība. Man tīkamākie ir ozoli un liepas. Polijā ozolu ir maz, Čehijā tie ir ļoti dārgi, tur meistari vairāk darina no liepas, papeles. Es visu «Lejenieku» zaķu saimi veidoju no ozola. Vienu tādu interesantu stumbeni atradu pie Griķu skolas. Tas man pārtaps «jautrā» soliņā, kas sauksies «Spudūc!».
Kāpēc savu skulptūru dārzu izlēmāt veidot «Lejeniekos»?
– Tur ir ļoti pateicīga, sakopta vide. Zaķēni arī visdraiskāk lēkā Plūdoņa dzejoļos. Ceraukstes pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Samsons rosināja un ļoti daudz palīdzēja, lai es varētu skulptūras veidot un «Lejeniekos» uzstādīt.
Šoruden viena jūsu skulptūra «Vēja māte ar saviem dēliem» nu skatāma kāda Čehijas ciematiņa centrā.
– Septembra sākumā pārstāvēju Latviju starptautiskā koktēlniecības simpozijā «Zahradki 2000». Tur bija ieradušies tēlnieki arī no Lietuvas, Dānijas, Japānas. Zahradki ir neliels ciematiņš Dienvidbohēmijas augstienē, apmēram 120 kilometru no Prāgas. Koktēlniekiem bija uzdevums radīt objektus atpūtai un meditācijai. Tiem jāiekļaujas vietējā vidē un jābūt pietiekami interesantiem tūristiem. Zahradki ir senas amatniecības tradīcijas, ciemata darbnīcās nereti ierodas mākslinieki, lai veidotu savus darbus. Mana trīsarpus metru augstā koka skulptūra atrodas ciemata centrā, krustcelēs, kur tiešām satiekas visi vēji.
Cik daudz laika vajadzīgs, lai izveidotu vienu tādu skulptūru? Nedēļa, mēnesis?
– Čehijā darbs bija jāveic ļoti īsā laikā – sešās dienās. Strādāju no ausmas līdz rietam. Tas ir raksturīgi šādiem starptautiskiem simpozijiem. Uzturēšanās ir ļoti dārga, tāpēc jāstrādā ātri. Šoreiz uz Čehiju man aizbraukt līdzēja arī Kultūrkapitāla fonds. Citreiz līdzekļi jāgādā pašam.
Vai jūs šādos koktēlnieku kopā sanākšanas pasākumos esat biežs dalībnieks?
– Cenšos. Parasti te gūstu jaunus draugus, interesantas idejas. Šādā pasākumā tu visu sevi veltī tikai tēlniecībai, nekas cits nav jādara. Tad, tā intensīvi darbojoties, kas interesants arī top. Īpaši dāsns man bija pagājušais gads. Biju sakrālo skulptūru seminārā Polijā, Iglaukā Lietuvā, kā arī simpozijā Saulkrastos.
Bet kur paliek jūsu daudzie darbi?
– Parasti tie «apmetas uz dzīvi» dažādās vietās. To mūžs atkarīgs no materiāla, kādā skulptūra veidota. Tagad tās apstrādā ar dažādām ķīmiskām vielām, uzstāda nevis tieši uz zemes, bet gan uz īpašas armatūras. Tas ir jauki, ja es zinu, ka mans tēls «dzīvo» kaut kur Latgalē vai Čehijā. Sirds vairāk sāp par tiem darbiem, kurus noposta. Nav diemžēl mūsu sabiedrība tik izglītota un spriest spējīga, lai apzinātos un cienītu cita darbu.
Ja kādreiz nesanāk, kā iecerēts? Koku jau nevar kā māla piku pārmīcīt un taisīt no jauna. Ko tad?
– Uguns aprij visu. Pret brāķi esmu nesaudzīgs. Gadās, kāds draugs lūdz atdot viņam šo skulptūriņu. Bet es to nevaru. Nedrīkst laist pasaulē brāķus. Ja kaut kas nav sanācis, jālikvidē, lai arī dažreiz ir ieguldīts liels darbs un sirds sāp.
Varbūt varat atklāt noslēpumu, kur rodas idejas jūsu tēliem?
– Simpozijos parasti ir tā, ka atsūta tēmu un tās ietvaros arī ir jādomā, jāstrādā. Vispirms tēls top galvā, tad ir zīmējumi, skices, piemērota koka meklēšana. Tikai tad jāsāk strādāt ar zāģi, ar kaltu.
Lai strādātu par tēlnieku, nedrīkst zaudēt bērnības domas un sapņus. Bērna gara acīm pasaulē skatoties, raisās fantāzija, atdzimst pasaku un teiku varoņi, viņu aprises, formas un vaibsti. Pasaku tēlu pasaule arī ļauj vaļu iztēlei un fantāzijai.
Darbos ielieku arī savu optimismu. Ar drūmām domām un bezcerību neko nevar radīt. Nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. To lieliski sniedz mana sieva Liene.
Un ja kādu dienu jums atņemtu visus kokus…
– Ja man pēkšņi neļautu strādāt ar koku, tad es nezinu. Es nespētu vairs nekā padarīt.
