Baušķenieces Ievas Lepses laba draudzene ir ķēve Diana. Meitene trenējas jāt ar zirgiem kopš desmit gadu vecuma. Pagājušajā gadā arī viņas vecāki nopirka zirgu un viens maza bērna sapnis piepildījās.
Baušķenieces Ievas Lepses laba draudzene ir ķēve Diana. Meitene trenējas jāt ar zirgiem kopš desmit gadu vecuma. Pagājušajā gadā arī viņas vecāki nopirka zirgu un viens maza bērna sapnis piepildījās.
Meitenei zirgi kļuva mīļi jau agrā bērnībā. Vienīgās mantas, ko mazā Ieva vēlējās, bija zirgi. Reiz laukos pie vecmāmiņas pamatīgi nobiedēti vecāki – četrus gadus vecā meitene bija pielīdusi ļoti tuvu zirga kājām. Sapņi ar laiku kļuva par realitāti, un Ieva jau trīs gadus trenējas jāšanā. Neatlaidīgs darbs dod arī augļus. Meitenes trenere Mārīte Škapare domā, ka šoruden Ieva varētu piedalīties pirmajās sacensībās.
Ieva stāsta: “Diana ir vietējā un īpaši mīlīga, ļoti grib kārumus. To iejājām šoziem, pirms tam jāju ar citiem zirgiem. Ķēvīte nav niķīga, bet baidās no trokšņiem. Tas sacensībās var sagādāt problēmas.”
Nopietna nodarbošanās
Jaunā jātniece pēc trīs gadu prakses ļoti labi pārzina darbu ar zirgiem. “Vispirms jāaiziet pie sava dzīvnieciņa, jāsamīļo, jāiedod kāds gardums, mīļi jāparunā un tikai tad jātīra. Jāapietas ļoti uzmanīgi, jo zirgi ir diezgan bailīgi. Ja sāks bļaut, tie aizskries prom. Pie treneres Mārītes Škapares esmu gandrīz katru dienu, palīdzu apkopt zirgus. Šogad darba vairāk, jo piedzimuši daudz kumeļu. Lai varētu strādāt, ar zirgu jāveido kontakts. Tiesa, dzīvnieki ir dažādi – gan uzbāzīgi, gan tādi, kam nevar pieskarties. Tomēr ir cilvēki, ko zirgi necieš un kam kož.
Iznāk jāt arī ziemā, bet tad ir slidens un var nokrist. Modernās vestes ļoti sargā no kritiena, tomēr jābūt uzmanīgiem. Divreiz esmu lidojusi pāri dzīvnieka galvai – reiz zirgs pēdējā brīdī pirms šķēršļa strauji apstājās, citkārt tas negaidīti pameta gaisā pakaļējās kājas,” stāsta Ieva.
Sports stiprina veselību
Meitenes māmiņa Iva Žeikare ir ļoti apmierināta ar Ievas nodarbošanos: “Pati savulaik gribēju mācīties Apguldes tehnikumā, bet vecāki atrunāja. Šie treniņi ļoti norūda bērna veselību, īpaši tas manāms šovasar. Meitai ir arī augsta atbildības izjūta, ar zirgu visu laiku jāstrādā, to nevar uz laiku pamest. Jāšanas sports nav lēts prieks, bet bērna nākotnes vērts. Savādi, ka nav puišu, arī sacīkstēs Latvijā viņus neredzu, toties ārzemēs izveicībā mērojas lielākoties puiši.”
Trenere Mārīte Škapare stāsta, ka ar zirgu jāsāk jāt aptuveni desmit gadu vecumā, par jaunākiem bērniem esot ļoti liela atbildība. “Manas meitas sāka jāt krietni agrāk, tomēr par citu bērniem es nebūtu tik droša,” teic trenere. Mārīte apstiprina, ka pie viņas trenējas pārsvarā meitenes, puiši parasti neizturot ilgāk par trim mēnešiem. Taču kāds zēns esot pieteicies nākt uz treniņiem septembrī.
Jāt ir ekstrēmi
“Šis ir ekstrēms sports. Jābūt drošam, lai kāptu zirga mugurā, jo neveiksmes dēļ var lauzt arī kaulus. Mēs ar Dianu jau pārvaram 80 centimetru augstus šķēršļus un noteikti leksim vēl augstāk,” tā Ieva.
