Laikrakstā «Bauskas Dzīve» bijušas vairākas publikācijas, kādēļ turīgie iedzīvotāji nevēlas ņemt aizbildniecībā bērnus no bērnunamiem.
Laikrakstā «Bauskas Dzīve» bijušas vairākas publikācijas, kādēļ turīgie iedzīvotāji nevēlas ņemt aizbildniecībā bērnus no bērnunamiem. Man ir daudz atziņu, kas krājušās gan gadu gaitā, gan piedaloties tiesās par piesēdētāju.
Skaidri redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits dažādu apstākļu ietekmē samazinās. Nav vairs tālu tie laiki, kad mūsu valstī latviešu būs tikai tik, cik pašlaik ir līvu pēcteču. Mūsu nākotne ir bērni. Taču mēs ļoti maz uzmanības pievēršam tam, kā un kādos apstākļos viņi aug, dzīvo un, pats galvenais, kā attīstās garīgi un fiziski, kādas saimnieciskas, sociālas un sadzīviskas ētikas, estētikas un gluži praktiskas normas apgūst pusaudžu vecumā.
Bērni, kuri aug ģimenēs ar nelieliem ienākumiem un nav spējīgi studēt, šīs iemaņas daļēji gūst mājās. Tie, kuri ir zaudējuši vecākus vai nāk no nelabvēlīgām, izirušām ģimenēm un dzīvo bērnunamos, šīs tik nepieciešamās un svarīgās lietas nav apguvuši. Neviens tam nepievērš uzmanību. 18 gadu vecumā viņi praktiski nav sagatavoti dzīvei.
4,20 vai 4,50 lati dienā, ko valdība un pašvaldības iedala vienam bērnunama audzēknim, patiesībā ir liela nauda. Tikai nedaudzos bērnunamos zēniem tiek iemācīts, kā ielikt durvīs atslēgu, pievienot lustru, apmainīt izdegušu drošinātāju vai salabot pārdegušu gludekli un kontaktu. Daudz jāstrādā arī ar meitenēm – jāstāsta par personisko higiēnu, par to, kā gatavo ēdienu, iepērkas, mazgā un gludina veļu.
Domājot par bērnu turpmāko likteni, šo iestāžu vadītājiem vispirms vajadzētu rūpēties par to, kā audzēkņiem sniegt praktiskas iemaņas. Bērniem ir jāstāsta par ētiskām normām, uzvedību sabiedrībā, attiecībām ar līdzaudžiem, vecākiem cilvēkiem un ģimeni. Izejot dzīvē, bērnam jāsaprot – viņš nav nekāds izņēmums, viņam ir jāprot ne tikai ņemt, bet arī dot, jāmāk dalīties ar apkārtējiem un domāt arī par citiem. Laikrakstā «Fakts» lasīju ļoti bēdīgu atzinumu – bērnunamu audzēkņi savas nezināšanas dēļ kļūst par narkomānu, dzērāju, suteneru un dažādu blēžu un nelabvēļu upuriem, vēlāk – arī par likumpārkāpējiem. Patiesi, te nav, ko piebilst. Arī tiesu prakse to apstiprina. Taču rodas jautājums: kāpēc mēs izniekojam milzīgus līdzekļus, lai kultivētu arvien jaunu noziedznieku un likumpārkāpēju paaudzi?
Pašlaik tiekot rekonstruēts bērnunamu darbs un funkcijas. Apsveicami! Bet kur mēs bijām visus 12 gadus? Vai šī problēma nepastāv jau kopš neatminamiem laikiem?
Tagad nedaudz par aizbildniecību. Uzskatu, ka vismaz vienu bērnu varētu pieņemt un izaudzināt jebkura ģimene. Arī es pati, ja vien tik stipri neklibotu veselība. Taču pamats attieksmē…
Cilvēki ir ļoti dažādi – gan sirsnīgi, līdzjūtīgi un atsaucīgi, gan bezjūtīgi, mantkārīgi un nenovīdīgi. Kad kaimiņš adoptē, skauž un aprunā, bet pats baidās izdot kādu latu un paspert lieku soli likteņa varā atstāta, neaizsargāta cilvēciņa labā. Bagātajam vairāk par otra likteni rūp sava labklājība. Viņam naudas nekad nav par daudz, visādas vajadzības aug augumā – te māja, te vasarnīca, te luksusmašīna un piejūras kūrorti. Un kad naudu vairs nav, kur likt, tad vajag helikopteru vai lidmašīnu… Paši bagātnieki neatļaujas audzināt vairāk nekā vienu vai divus mazuļus, kur nu vēl tādu «greznību» kā svešu bērnu.
Pirms 19 gadiem arī man attāla radiniece piedāvāja atstāt četrus gadus veco dēlēnu tēvam un iziet par sievu pie viņas vidējā dēla – 15 gadu jaunāka par mani. Lūk, tāda ir cilvēku loģika, morāle un attieksme… Kā tāds cilvēks varētu izturēties pret gluži svešu mazuli? Pazīstama pensionāre atcerējās rakstu par to, ka kāda turīga ģimene paņēmusi apgādībā meitenīti un, izbraucot no mājām uz ilgāku laiku, viņu ieslēgusi šķūnītī. Kad kaimiņi par šo faktu ziņojuši tiesību sargājošām iestādēm, tad bagātā ģimene pat ēst nav atstājusi, bet teikusi, lai ēdot cūku kartupeļus. Jā, mūsu sabiedrībā vērtību skala ir stipri degradējusies…
Tie, kam krūtīs ir sirds, uzaudzina svešu bērnu. To darītu daudzi ne tik labi situēti cilvēki, ja vien atļautu dzīvokļa platība un nauda, jo dzīve viņus ir iemācījusi daudz ko saprast un just līdzi. 32 latu uzturnauda, ko valsts šādos gadījumos piešķir bērnam, ir tikai ubaga dāvana. Kādēļ bērnunamiem tiek ziedoti tik nesamērīgi lieli līdzekļi? Kāpēc aprūpētājiem, kas bērnu labā izdarītu daudz vairāk, nevar piešķirt kaut vai 50 latu mēnesī? Lai augošu bērnu apģērbtu, paēdinātu un izskolotu, vajadzētu vismaz 70 latu. Šī summa ir par 50 – 60 latiem mazāka nekā bērnunamiem. Ieguvēji būtu visi – gan valsts, gan paši bērni, kuri, nemaz nerunājot par nesagatavotību patstāvīgai dzīvei, bieži vien staigā bez normāliem apaviem, apakšveļas. Gan skauģiem, gan valsts un pašvaldību darbiniekiem gribu ieteikt – neskaudīsim to, kas tiem pienākas, un ieguvēji būsim visi.
