Visā Latvijā 15. maijā tikusi atzīmēta Starptautiskā ģimenes diena. Ziņas par to man atsauca atmiņā Zvannieku mājas apmeklējumu Cēsu rajona Skujenes pagastā.
Visā Latvijā 15. maijā tikusi atzīmēta Starptautiskā ģimenes diena. Ziņas par to man atsauca atmiņā Zvannieku mājas apmeklējumu Cēsu rajona Skujenes pagastā. “Zvannieku mājas” ir mātes un bērna atbalsta fonds, ko dibinājis mācītājs Juris Cālītis un kas gādā, lai kaut dažiem bērniņiem vairāk būtu ģimenes izjūtas. Tik daudziem tās nav, kur nu vēl svētki…
Zvannieki ir Rīgas Reformātu Brāļu draudzes lauku mājas skaistā vietā ezera krastā un meža malā. Viss sākās 2001. gada rudenī, kad kāds vīrs meklēja palīdzību – esot pazudis trīs mēnešus vecs zīdainis. Tā kā vīrietis bija patiesi izmisis, mācītājs Cālītis devies viņam līdzi. Tuvējās apdzīvotās vietas grāvī atrasta jauna piedzērusies sieviete, kas bijusi piekauta, un zīdainis. Mācītājs abus atvedis uz Zvanniekiem. Viņi arī kļuvuši par pirmajiem šo māju iemītniekiem, par kuriem sākusi gādāt palīdzības komanda, kuras pulkā ir Sandra Dzenīte (fonda vadītāja), kā arī baušķeniece Linda Baļčūne un vēl vairāki ļaudis. Ir pagājuši gadi, un jaunā izmisusī sieviete ar bērnu nu pati dzīvo un strādā šajās mājās. Viņa atguvusi no bērnunama vēl divas savas atvases un spēj rūpēties arī par citiem. Ir piepildījies brīnums vai likumsakarība? Izjūtot citu gādību un mīlestību, kas valda Zvanniekos, droši vien pats vairs nejauks nevari būt…
Drūmie signāli no tuvējās apkārtnes par nepaēdušiem, nepieskatītiem bērniem turpina pienākt Zvanniekos. Sēņotāji ziņojuši, ka meža būdiņā aiz slēgtām durvīm ilgstoši raud mazulis, atrasti bērni, kas dzīvojuši kā maugļi – ne runāt, ne kārtīgi iet nepratuši. Lai galīgi nenosaltu, zemē izkasuši dziļākas bedres, kur ielīst… Viņiem rasta vieta Zvanniekos, kopā 15 bērnu te jau dzīvo. Mājās bijuši svētki, kad bērni sākuši pirmo reizi smieties. Ļoti, ļoti daudz ar bērniem strādā, viņi bieži dodas pārgājienos ap ezeru un pa meža takām, slēpo zem zvaigznēm. Viņi tiek audzināti, kā mācītājs Juris Cālītis ieteicis: “Bērniem vajag to, ko Dievs devis, – sauli, vēju, ūdeni un mīļas, labas rokas.” To aizbildņi (kā oficiāli sauc fonda darbiniekus) mazuļiem nodrošina.
Mājas remonts ne tuvu nav pabeigts, trūkst daudzu lietu, arī mēbeļu. Drēbes mazgā ar rokām, arī ūdens tiek nests ar rokām, jo, kā jau lauku mājā, nekāda ūdensvada, ne kanalizācijas nav. Apkure – ar malku. Bet labvēļi arī ik pa laikam uzrodas – izremontēta virtuve, sākts jumta klājums, taps ierīkota arī kanalizācija. Ar pacietību, izturību un lielu darbu Zvannieki dzīvo. Apbrīnojama ir tāda nesavtība. Uz šo izbrīnu un jautājumiem Sandra Dzenīte atbild vienkārši: “Mēs nepārdegam, jo ir tas balsts – Dievs.”
Pētījumi un statistika liecina, ka risks nokļūt ārpus savas bioloģiskās ģimenes ir 20 tūkstošiem bērnu Latvijā. Ir bērnunami, ir SOS bērnu ciemats Īslīcē, tāds tiks celts vēl arī Valmierā, ir Zvannieki… Bet varbūt laiks sākt programmas, kas palīdzētu mīlēt, audzināt, izglītot topošos vecākus, lai pēc tam kādiem citiem atkal netiktu pamesti viņu mazuļi?
