Gar ceļa malu augu dienu klīdis puišelis. Domājuši – uz lauka traktori, zēniņš atnācis paskatīties.
Gar ceļa malu augu dienu klīdis puišelis. Domājuši – uz lauka traktori, zēniņš atnācis paskatīties.
Tas bijis 15. aprīlī, kad Codes pagasta zemnieku saimniecības «Mālnieki» laukos sējuši labību. Viens no strādniekiem uzrunājis zēnu un paņēmis līdzās traktora kabīnē. Vārds pa vārdam un uzzināts, ka zēnam ir seši gadi, viņa vārds ir Kirils un līdz Mālnieku laukiem viņš esot atnācis no… Dimzukalna.
Puika mūk no mājām
Zemnieku saimniecības «Mālnieki» pārvaldnieks Mareks Šlihta, atstāstot gadījumu, atzina, ka viņa attieksme sākumā bijusi diezgan vienaldzīga. Vai mazums kaimiņbērnu garām staigā? Noklausoties zēna stāstu, Mareks jutis, ka kaut kas nav kārtībā. Sešgadīgais puika esot aizmucis no mājām, jo patēvs piedzēries un ālējies.
Tostarp Jānis, viens no strādniekiem, aizvedis puiku uz savām mājām. Tur viņš pabarots, iepazinies ar mājiniekiem. Tuvojies vakars, un vajadzējis domāt, kam paziņot par atklīdušo bērnu. Zinot, ko tagad avīzēs raksta, nelicies prāta darbs pieturēt svešu mazu zēnu.
Pēc pailgas zvanīšanās uz dažādām bērnu iestādēm, sapratis, ka cita padoma sestdienas vakarā laikam neatrast, Mareks Šlihta nolēmis vest Kirilu uz Iecavas policiju. Tur zēnu pazinuši un raudošu nogādājuši mājās. Atklājies gan, ka tās nav vis Dimzukalnā, bet turpat netālu, šosejas malā. Logi bijuši tumši, mājinieki gulējuši, un Kirils nav ne meklēts, ne gaidīts.
Lemj par vecāku varas pārtraukšanu
Dažas dienas vēlāk Iecavas pagasttiesas priekšsēdētāja Gita Lamberga «Bauskas Dzīvei» stāstīja, ka 27. aprīlī pagasttiesā paredzama smaga saruna. Iespējams, ka tiks lemts par Kirila un abu viņa māsiņu mātes varas pārtraukšanu. Bērni bieži tikuši atstāti bez pieskatīšanas, kamēr māte strādājusi pie saimnieka. Kirils jau pamanījies šķūnīti nodedzināt. Māte 13. aprīlī bijusi izsaukta uz administratīvās komisijas sēdi. Ar 1973. gadā dzimušo Tatjanu daudz runājusi Iecavas pagasta sociālās palīdzības centra psiholoģe Ilze Nagurāviča. Viņa regulāri pārbauda bērnu dzīves apstākļus šajās mājās. Tomēr ģimenes dzīvē pārmaiņas nav jūtamas. Labāk klājoties vienīgi vecākajai meitiņai, kura mācās Iecavas internātskolā. Nepilnus trīsdesmit gadus vecās sievietes vienīgā bagātība esot viņas bērni, bet kad kopā ar piedzīvotāju krietni iedzerts, zūdot sajēga un vēlēšanās par viņiem gādāt.
Kā jūtas māte, kura tūlīt var zaudēt savus bērnus, ja viņiem tiks meklēti aizbildņi un cita dzīvesvieta? Gita Lamberga dienu pirms pagasttiesas sēdes stāstīja, ka Tatjana notikušo tagad ļoti pārdzīvojot un gribot vērst savu dzīvi labāku. Patiesībā šis gadījums un šī ģimene neesot pati briesmīgākā. Mēdzot būt arī sliktāk.
Šausmināties mēdz daudzi
Sarunā redakcijā Mareks Šlihta atzina, ka, atstājot Kirilu Iecavas policijā, esot juties pretīgi. «Gribēju būt labs, bet, izrādās, nespēju pat vienam bērnam palīdzēt. Ir visādi dienesti un organizācijas, bet neviena iestāde nebija gatava mazo puiku pieņemt kaut vienu nakti. Nevienam viņš nebija vajadzīgs. Izdzirdot par pāridarījumiem bērniem, visi parasti nošausminās, nodrebinās, bet kurš palīdzēs?»
Kā šādos gadījumos rīkoties, mēģināja noskaidrot arī «Bauskas Dzīve». Bērnunamā var ievietot tikai ar bāriņtiesas vai policijas norīkojumu, sacīja «Anneles» vadītāja Dzintra Veļķere. Turklāt bērnam jābūt ārstu pārbaudītam, lai neievazātu iestādē kādu bīstamu infekcijas slimību. Arī SOS bērnu ciemats Īslīcē nav uzskatāms par naktspatversmi noklīdušiem mazuļiem. Acīmredzot vismaz viena šāda patversme rajonā ir nepieciešama. To atzina arī pediatre Zinaida Vītola, uzsverot: «Atrastu bērnu Bauskas slimnīcā var ievietot ar policijas vai bāriņtiesas norīkojumu un tikai tad, ja nepieciešama ārstēšana, nevis naktsmājas.»
Pazudušos reizēm arī meklē
Daktere Z. Vītola, kura ir arī Bauskas bāriņtiesas locekle, skaidroja, kāpēc šādos gadījumos jāvēršas tieši policijā. «Bērni mēdz ne tikai apmaldīties, viņi arī klaiņo, bēguļo, gadās, ka izdara noziegumus. Pazudušos meklē, un šī informācija ir tieši policijas rīcībā.» Tāpēc policijas darbinieki esot tiesīgi izlemt un uzņemties atbildību, vai bērns nogādājams atpakaļ mājās vai jāmeklē cits patvērums. Tad tā būs slimnīca vai bērnunams. Diemžēl sabiedrībā nevalda tāda uzticība policijai. Tas būtu temats citam rakstam. Vai tās ir cilvēciskas attiecības, kas jākārto ar policijas palīdzību?
