Netieku galā ar meitu, viņa sapņo par kaķīti mājās. Dzīvojam daudzstāvu nama dzīvoklī Iecavā. Meita pēc stundām vēl iet uz mūzikas skolu. Mēs ar vīru strādājam Rīgā, mājās atbraucam pavēlu.
Netieku galā ar meitu, viņa sapņo par kaķīti mājās. Dzīvojam daudzstāvu nama dzīvoklī Iecavā. Meita pēc stundām vēl iet uz mūzikas skolu. Mēs ar vīru strādājam Rīgā, mājās atbraucam pavēlu.
Stāstu bērnam, ka nevar dzīvnieku mocīt, ieslēdzot visu dienu vienu mājās, bet viņa negrib klausīties. Laukos vecmāmiņai ir pieci kaķi. Vai tiešām mums vajadzētu vienu no tiem vest uz Iecavu?
Ingas mamma
Vairāku psihologu viedokļus apkopojusi psiholoģe SOLVITA TILGALE. Viņa iesaka vecākiem aizdomāties, vai nav tā, ka bērns grib sev dzīvnieciņu tādēļ, ka nesaņem no pieaugušajiem vajadzīgo uzmanību, atbalstu, laiku. Bērns var justies vientuļš arī ļoti labvēlīgā ģimenē.
Jūtas drošāks
Attiecības starp bērnu un dzīvnieku ir balstītas beznosacījuma mīlestībā, pieņemšanā. Starp bērnu un dzīvnieku noteikti veidojas saikne, kuras pamatā ir uzticēšanās. Dzīvnieks var kļūt par draugu, kuram var visu iečukstēt austiņā. Tas palīdz bērnam saskarties ar savām jūtām. Dzīvnieka klātbūtne mazina trauksmi, jo zvēriņa rotaļīgā un siltā klātnība nomierina. Medicīnā pazīstama terapijas nozare, kurā smagi slimu cilvēku ārstēšanā izmanto suņus, delfīnus, zirgus un citus dzīvniekus. Piemēram, pediatriem tiek ieteikts uzgaidāmajā telpā uzstādīt akvāriju. To vērojot, bērns aizmirst bailes no ārsta.
Nozīmīgākais, ka dzīvnieks nodrošina bērnam prieku un spēli, ļauj justies pārliecinātākam un drošākam, uzskata Solvita Tilgale.
Ar šādu situāciju izpēti nodarbojas ekoloģiskā psiholoģija. Mazs bērns labprāt izvēlas kāmīti. Tas ir mazs, mīksts, pūkains, daudz neaizsargātāks nekā pats bērns un sniedz izjūtu, ka ir vara pār kādu. Lielāki bērni biežāk grib sunīti, kaķīti, jo meklē draugu – kādu, ko mīlēt un no kā sagaidīt uzticīgu pieķeršanos. Pusaudži mēdz izvēlēties arī akvārijos, terārijos mītošus (nestandarta) dzīvniekus. Reizēm pat tādus, pret kuriem daļai cilvēku ir negatīva attieksme – piemēram, žurkas, atzīst psiholoģe Inga Grīnberga.
Uzņemties atbildību
Vientulība nav vienīgais iemesls, kāpēc bērns vēlas sev dzīvnieciņu mājās. Varbūt pusaudzis grib izpētīt, kā tas ir – uzņemties atbildību un rūpēties par kādu, uzskata psiholoģe Andra Katkeviča. Varbūt bērnam gluži vienkārši patīk dzīvnieki. Mājās noteikti ir jāpārrunā, ka suni, kaķi vai kāmīti varēs ne tikai katru dienu samīļot, bet viņš būs jābaro, jākopj, jāvāc izkārnījumi. Tas būs jādara katru dienu. Zvēriņš var arī saslimt, būs jāved pie ārsta, jādakterē, jāpotē, jāpērk speciāla barība. Jāpadomā, vai visi, kuri ģimenē dzīvo kopā, piekrīt, ka saimei pievienojas dzīvnieks.
Pusaudžu vecumā draudzība vispār kļūst ļoti nozīmīga. Tas ir vecums, kad tīņi iepazīst draudzības un mīlestības jūtu skaistumu. Saskare ar mājdzīvnieku var palīdzēt izkopt jūtu pasauli.
“Man liekas, ka bērna vēlmi pēc dzīvnieciņa būtu labi respektēt un īstenot, ja vien to atļauj sadzīves un materiālie apstākļi. Tādā veidā bērns iemācīsies par kādu rūpēties, būt atbildīgs, kļūs iejūtīgāks,” tā Solvita.
Atrod risinājumu
Savstarpējas rūpes ir ļoti laba saskarsmes skola, jo parasti ģimenē ir tā, ka par bērnu visi rūpējas, bet par ko viņš būs atbildīgs? Pat ja dzīvnieciņš nomirst, tas liek apzināties, ka tie, ko mēs mīlam, nav mūžīgi, spriež psiholoģe Daina Caune. Ir jāizvērtē, vai pusaudža prasība nav modes lieta, kaprīze, iegriba. Taču šī vēlme ir atbalstāma, ja vien ģimenes sadzīves apstākļi to ļauj, ja nevienam nav alerģisku saslimšanu, ko var saasināt spalvains dzīvnieks. Kaķītis vai sunītis taču nav zvaigzne no debesīm, tā ir vēlēšanās, ko var piepildīt.
“Manuprāt, tas ir ļoti labi, ja bērnam ir kāds mazais draugs. Gadījās dzirdēt divu vienpadsmit gadu vecu zēnu sarunu. Abi ir vienīgie bērni ģimenē. Jānim ir kaķis, bet Pēterim nav. Pēteris saka Jānim, ka viņam bieži nav, ko darīt mājās, jo tētis ar mammu vēlu nāk no darba. Zēns lielāko dienas daļu pēc skolas pavada viens. Jānis viņam iesaka paņemt kaķīti vai sunīti, tad nebūs garlaicīgi. Tā bērni paši atrod izeju,” stāsta psiholoģe Ilze Naguraviča.
