«Es zinu, tēti, ka tu arī gribēji nākt līdzi uz skolu, kaut gan teici: «Ko tad es, lai mamma iet, man tāpat jau laiks doties uz darbu.».
«Es zinu, tēti, ka tu arī gribēji nākt līdzi uz skolu, kaut gan teici: «Ko tad es, lai mamma iet, man tāpat jau laiks doties uz darbu.» Bet es zinu, cik ļoti tu gribēji nākt, jo tu esi mans tētis. Tēti, ja tu zinātu, cik ļoti, ļoti es tevi mīlu. Un es zinu, ka tu arī mani mīli tikpat stipri kā bērnībā, kad man mācīji braukt ar trīsriteni. Es tev lūdzu, tēti, neesi tik kautrīgs!»
Rindas no kādas meitenītes dienasgrāmatas.
Kādēļ tik ilgus gadsimtus pastāv sabiedrības radītais stereotips, ka tikai sieviete nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bet vīrieša uzdevums ir pienācīgi nodrošināt ģimeni finansiāli. Šis stereotips pārmantojas no paaudzes uz paaudzi. Uzdrīkstos teikt, ka tas pastāv tikai un vienīgi uz cilvēka egoisma, nepareizu robežu (funkcija: uzbrukums – aizsardzība – cīņa) novilkšanas attiecībās.
Abi vecāki vienlīdz nozīmīgi
Robežām jāiezīmējas pavisam citādāk, daudz smalkāk, mīlošāk, neaizskarot otra cilvēka būtību. Ar šiem neloģiskajiem stereotipiem mātes un tēvi paši sevi ierobežo, lai būtu apmierināta sabiedrībā ieņemamā loma, bet ne viņu patiesā būtība, ģimene un bērni. Gan sievietes, gan vīrieši baidās par savu noderīgumu, nepieciešamību, neaizstājamību. Un kur vēl vara, kuras dēļ cilvēks brīžiem ir gatavs uz visu. Tā tiek pārvarētas cīņas, kurās nav uzvarētāju, bet ir tikai zaudētāji, kas savai mirāžai līdzīgo uzvaras oreolu pieņem par patiesību un reālo Es. Un šīm cīņām pa vidu ir bērns, kurš neko nezina par pieaugušo spēlēm, pierādīšanu, stereotipiem un citām bezjēdzībām.
Bērnam ir svarīgs tikai tas, lai viņa mīļotie cilvēki – mamma un tētis – būtu viņam ikdienā blakus. Neviens cits tik dziļi savus vecākus nepazīst kā viņu bērni, neviens cits vecākus tā nemīl kā viņu bērni. Šī mīlestība ir plaša, piedodoša, spēcīga un bez robežām. Un ir pilnīgas muļķības, ka tikai sievietes zina visu par bērnu audzināšanu, ka tas ir vienīgais viņu dzīves uzdevums. Tikai kopā vīrietis un sieviete var radīt to veselumu, kas nepieciešams viņiem un viņu bērniem. Jāpiebilst, ka mēs paši meklējam savus dzīvesbiedrus, izredzētos un tos izvēlamies. Paši! Šim veselumam ir jābūt līdzsvaram, harmonijai. Ir ļoti svarīgi, lai abi vecāki ģimenē būtu līdzvērtīgi, vienādi nozīmīgi. Bērnam veidosies pareiza un veselīga izpratne par to, kas ir kopā būšana, cienot citam citu kā personību, cienot cita uzskatus, vēlmes un arī uzklausot kritiku. Bērns mācīsies ieklausīties, atzīs savas patiesās jūtas un droši izteiks savus uzskatus, ja redzēs šādu attiecību modeli vecāku attiecībās. Katrs no vecākiem bērnam dod kaut ko citu, to bagātību, kas ir katrā no viņiem. Bērns saņem visbrīnišķīgāko audzināšanu, ja vecāki dod no sirds un patiesi.
Var uzliesmot greizsirdība
Māmiņas, pavērojiet mirkļus, kad tētis ar bērnu ir divatā, netraucēti. Neuzkrītoši paskatieties un jūs ieraudzīsit, ka lielais un stiprais tētis ir kļuvis kā bērns un abi ar bērnu ir nodevušies aizrautīgām rotaļām. Tētim vieglāk padodas atmodināt sevī bērnu un to atzīt. Šādos mirkļos tētis vairs nav tāls un neaizsniedzams savam bērnam. Šajā mirklī kā draudīgs negaisa mākonis var parādīties māmiņas greizsirdība un vēlme pierādīt, ka bērnam mīļāka ir tieši viņa. Māmiņas parasti ir daudz lasījušas par bērnu audzināšanu. Viņas aizrautīgi diskutē par metodēm, kas ir noderējušas viņu pieredzē, ar to vēlēdamās būt vislabākās māmiņas. Tēti savukārt daudz nerunā, bet vai tādēļ varam teikt, ka viņi nezina vai neprot. Varbūt viņi netic, ka zina un var. Var arī būt, ka tēvi baidās, jo negrib nodarīt pāri savam lolojumam. Tēvu dvēseles parasti ir klusākas, bet dziļākas.
Mīļās māmiņas, aicināsim tos tēvus, kuriem ir svarīga jūsu bērnu harmoniska un veselīga attīstība, iesaistīties bērnu audzināšanā tā, kā viņi to spēj! Runājiet, bet vairāk ieklausieties un vēl vairāk uzticieties! Negribas ticēt, ka vairs nav vīriešu, kuri spētu bērniem dot savu dvēseles spēku, gudrību un mīlestību. Gribas teikt visām māmiņām – ir svarīgi bērnam dot tik daudz, cik spējat kā māte, bet par tēvu bērnam jūs nekļūsit nekad!
I. RAUDA,
Bauskas rajona Pieaugušo izglītības centra metodiķe, rajona Skolu valdes psiholoģe
