Pirmo reizi Bauskā rīt, 13. novembrī, notiks Tēvu konference.
Pirmo reizi Bauskā rīt, 13. novembrī, notiks Tēvu konference. To rīko Bauskas rajona Pieaugušo izglītības centrs sadarbībā ar skolām.
Konferences galvenais uzdevums – novērtēt tēvu lomu ģimenēs un rosināt viņus aktīvāk piedalīties bērnu audzināšanā.
Darba grupa, kurā iesaistīti dažādu iestāžu un nevalstisko organizāciju pārstāvji, nopietni strādājusi konferences sagatavošanā. Apkopoti statistikas dati, veikta bērnu anketēšana. Organizētas skolēnu vēstuļu rakstīšanas un zīmēšanas akcijas. Pieaugušo izglītības centrā saņemts apmēram 500 bērnu un pusaudžu anonīmu vēstuļu tēviem. Jaunāko klašu bērni atsūtījuši zīmējumus par tēmu «Mana ģimene».
«Sveiks, tēti! Es tevi tiešām ļoti, ļoti mīlu. Un tu man esi vismīļākais visā Kosmosā, bet es vēlētos, lai tu vairāk laika pavadītu ar mani.
..Kad es televīzijā redzu, ka citi tēvi ir bieži kopā ar saviem dēliem, tad kļūstu bēdīgs. Es vēlos, lai tu ar mani ietu zvejot vai braukt ar kamaniņām.
..Es saprotu, ka tev ir jāpelna nauda. Bet vai tomēr tu nevarētu pavadīt vairāk laika ar mani?»
Bailes no jaunas atbildības
Tie ir fragmenti no kāda zēna vēstules tēvam. Bērnišķīgā tiešumā puisēns skāris mūsu sabiedrībā ļoti aktuālu tematu. Tēva nozīmīgums ģimenē nereti saistīts ar naudas pelnītāja statusu. Dažkārt tas ir noteicošais, kas no vīrieša tiek prasīts. Šāds modelis savulaik darbojās itin veiksmīgi. Mātes apkopa bērnus un posa māju, tēvi gādāja par ģimenes materiālo labklājību. Daļu vīriešu tāds lomu sadalījums apmierināja. Jebkurā nesaskaņu gadījumā viņiem bija arguments: «Lieciet mani mierā! Es uzturu ģimeni. Ko vēl no manis var prasīt?»
Straujās pārmaiņas sabiedrībā sagrāva par labiem atzītos pienākumu sadales modeļus. Fakts, ka vīrs zaudējis darbu, dažā labā ģimenē izraisīja attiecību katastrofu. Vīrietis, kurš līdz šim bija gādājis par iztiku, jaunajā situācijā izrādījās gluži nevarīgs.
Iepriekšējās atbildības stingri noteiktās robežas bija izzudušas, bet uzņemties papildu atbildību viņš nebija gatavs. Labais ģimenes galva – naudas pelnītājs – izrādījās gaužām nepiemērots pat savai svarīgākajai – tēva – lomai. Patiesībā par bērnu audzināšanu un tām ģimenes locekļu iekšējām problēmām, kas atrodas ārpus materiālās dzīves, viņam bija visai vājš priekšstats. Kā gan varēja notikt citādi, ja sabiedrībā tik ilgi par prestižu tika uzskatīts stiprā, visuvarošā vīrieša stereotips, nevis kaut kāds «bērnu auklis».
Kārlis, kuram 59 gadi, pieaudzis dēls un mazmeita, atzīstas: «Es pat lāgā nemanīju, kā dēls izauga. Strādāju celtniecībā, mājās pārrados nedēļas nogalē. Vajadzēja iekārtot dzīvokli, krāt naudu mašīnai. Dēla bērnībā mums bijušas sarunas par sekmēm, par to, ka nevajadzētu pīpēt. Ar sievu apspriedām tikai ģimenes budžeta lietas. Kopš paliku bez darba, sieva un dēls no manis novērsās. Tas turpinās jau septīto gadu. Jūtos kā vecs, nevienam nederīgs muļķis. Dzīvojam zem viena jumta, bet esam svešinieki.»
Arī sievietei ir stipras rokas
«Vīrišķība, manuprāt, ir spēja uzņemties nepatīkamāko lietu kārtošanu ģimenē,» saka Inese Hofmane, kura kopā ar vīru Dairi audzina trīs bērnus. Inese skaidro: «Es nerunāju par fiziski smagiem darbiem. Arī man ir stipras rokas. Ja vajadzīgs, varu dzīvoklī pārvietot mēbeles. Taču aizvest bērnu pie ārsta, kad viņš pārsitis pieri, aizskriet uz skolu pie dēla audzinātājas, nokārtot dokumentus valsts iestādēs, – tās ir lietas, ar ko man sarežģīti tikt galā. To visu dara mans vīrs. Pieļauju, ka citi klusībā nodomā: «Ak, nabaga vīrietis!» Uzskatu, ka naudas pelnīšana vīrietim nepavisam nav smagākais pienākums. Jo īpaši tad, ja darbs patīk. Pavēro – vīrieši nāk uz darbu sapucējušies, smaidīgi, tur viņi izspēlē savas publiskās lomas. Nevis darbs vīrieti nomāc, bet ikdiena. Vīrišķība nozīmē izturēt ikdienu.»
Inese iebilst pret to, ka sabiedrībā atsevišķi tiek diskutēts par vīrieša un sievietes lomu. Viņasprāt, vīra un sievas līdzvērtīgas attiecības nodrošina sapratne, ka sieviete nav kalpone, bet draugs. Vienlaikus Inese secina, ka tāds attiecību modelis mūsu sabiedrībā diemžēl nav kļuvis par pašsaprotamu.
«Komandieri» vairs nekur neder
Mācītājs Valdis Tēraudkalns neuzskata sevi par ekspertu, kurš varētu iztirzāt ģimeņu problēmas un pamatot tās ar statistikas datiem. Taču viņš atgādina: «Neaizmirsīsim, ka dzīvojam mainīgā sabiedrībā. Jaunajā demokrātijā mainās arī vīriešu un sieviešu loma ģimenē. Sievietes vēlas būt līdztiesīgas partneres. Līdz ar to arī vīriešiem jāmēģina elastīgāk palūkoties uz visām šīm lietām, piemēram, uz pienākumu sadalījumu ģimenē.
Patriarhālais attiecību stils, kad vīrietis tiek uzskatīts par noteicēju, vairs nav dzīvotspējīgs. Dzimums vai sociālais statuss nevar dot tiesības vadīt un komandēt. Tas attiecas gan uz darbu, gan uz ģimeni. Harmoniskas attiecības tiecas saskaņot pieredzi, zināšanas un citu cilvēku respektēšanu.»
Valdis Tēraudkalns domā, ka vīriešu kustības savā zi- ņā kļuvušas par modes lietu. Tās aktivizējas arī baznīcā. Tāpēc viņš spriež tā: «Nav nozīmes diskutēt par to, kurš kuru apspiež, vai par to, kura loma ģimenē svarīgākā. Mums visiem, neatkarīgi no dzimuma, ir jāmācās sapratne un iecietība.»
Trauslais ķermenis un vārā dvēsele
No materiālistiskā pasaules uzskata viedokļa vīrietis atzīstams par stiprāko. Taču abu pretējo polu savienībai jāveido vienots veselums, un tā daļām jābūt vienlīdz vērtām. Sievietei labāk attīstīta emocionālā sfēra, vīrietim – fiziskā.
Vispārzināmo patiesību neviens negrasās apstrīdēt, taču dziedniece Lūle Vilma aicina ielūkoties dziļāk: «Sievietei ir trausls ķermenis, bet vīrietim – dvēsele. Tā ir neizbēgamība. Abiem jāciena sievietes jūtu noturība un vīrieša fiziskais spēks, kā arī jāsargā no iznīcināšanas sievietes fiziskais spēks un vīrieša jūtas.»
Uzvedības noteikumi sabiedrībā nostiprinājuši nežēlīgu ierobežojumu – stiprākais nedrīkst parādīt savas jūtas. Šķiet, neviens puika nav izticis bez aizrādījuma: «Nečīksti! Raud tikai meitenes!». Tāpēc izaugušas vairākas vīriešu paaudzes, kas aiztur jūtas, nemāk atrast īstos vārdus vai piemērotāko brīdi, baidīdamies kļūt nesaprasti. Šāds ilgi krāts sasprindzinājums nereti var būt par iemeslu partnerattiecību krīzei. To veicina arī mocīšanās ar vainas apziņu. Dziedniece Lūle Vilma raksta: «Mēs tā esam pieraduši būt vainīgi un meklēt vainīgos, ka ir smieklīgi klausīties, kā sievietes visos nāves grēkos vaino vīriešus, bet vīrieši – sievietes.»
Varbūt nav jādala ietekmes jomas, jo viss ir daudz vienkāršāk: vīrietis veido kopdzīves formu, sieviete – saturu.
FAKTI
1999. gada 1. pusgadā Bauskā reģistrētas 66 laulības.
Šķirtas 64 laulības.
Līdz 1999. gada 4. novembrim Bauskā piedzimuši 106 bērni.
No viņiem astoņi piedzimuši vientuļajām mātēm, 38 bērniem noteikta paternitāte, desmit mazuļu leģimitēti (atzīti par likumīgiem).
Bauskas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas ziņas
1998. gadā Latvijā reģistrēta 9641 laulība.
Šķirts 6211 laulību.
Bauskas rajonā reģistrētas 185 laulības.
Šķirta 151 laulība.
Bauskas rajonā 1998. gadā bija trešais augstākais šķirto laulību skaits valstī (Rīgas rajonā – 347, Ogres rajonā – 161).
Ģimenēs, kas Bauskas rajonā šķirtas 1998. gadā, ir 174 bērni.
Ziņas no LR Centrālās statistikas pārvaldes izdotās «Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas»
