Nule kā aizvadīti Ziemassvētki un gadumija, laiks, kad atceras arī tos, kuriem neklājas viegli. Arī jūsu avīzītes lappusēs izskanēja aicinājumi atbalstīt grūtdieņus.
Nule kā aizvadīti Ziemassvētki un gadumija, laiks, kad atceras arī tos, kuriem neklājas viegli. Arī jūsu avīzītes lappusēs izskanēja aicinājumi atbalstīt grūtdieņus. Taču nespēju ar mierīgu sirdi lasīt pagastu sociālo palīdzības dienestu SOS palīgā saucienus – vienā ģimenē aug četri, otrā seši, vēl kādā citā – pat deviņi bērni, turklāt nereti tikai mātes aprūpēti. Nenoliedzami – ne ar ko nav atsveramas tās sāpes, ja ģimenes apgādnieks ir priekšlaikus aizvadīts aizsaulē vai atgadījusies cita nelaime, kas visas rūpes par kuplo saimi atstāj mātes ziņā.
Tikai – spriežot pēc sniegtajām ziņām, šādu ģimeņu ir ļoti maz – pagastā labi ja trīs četras. Pārējo ģimeņu bērnu atrašanās šaisaulē diemžēl nereti izrādās tikai netaisna likteņa izspēlēts joks – nejaušība, piedodiet, kārtējais metiens, kurš mātei tāpat vien atkal «gadījies».
Uz manu vaicājumu kādai paziņai (viņa viena audzina četrus bērnus, turklāt pat īsti nezinot tēvus), vai tad vēl «padomā» kāds mazulis, neziņā tiek raustīti pleci, sak’, kad gadīsies, tad gadīsies. Bērnus «ražot» gluži vienkārši ir izdevīgi, jo kurā «darbā» tad vēl bez strādāšanas katru mēnesi izmaksā naudiņu – kaut nožēlojami mazu, tomēr…?! Dēļ 196 latu lielās pūriņa naudas vien esot vērts «censties». Pēc tam pa kupenām viss bērnu pulciņš lēkā pusapģērbts, «humpalu» vai iepriekšējos Ziemassvētkos ziedotās (jau vecāko brāļu vai māsu sen nonēsātās) lupatās, bet māmiņai un kārtējam papum no bērnu naudas atliek tikai pīpēm, kafijai, kārtējai degvīna devai…
Skumjākais ir tas, ka bērni (jau saprātīgā vecumā) nevar izvirzīt savas prasības mammai no VIŅU mazās naudiņas atvēlēt kādu daļu arī savam prieciņam, lai svešiem onkuļiem un tantēm nav jālūdz kārumam (ko tik ļoti gribas), vai dažkārt (diemžēl) maizes riecienam.
Lasot, ka grūtdieņu kļūst arvien vairāk, šī situācija sāk atgādināt savdabīgu «apburto loku». Šo ģimeņu bērni (tas pierādīts arī vairākos socioloģiskos pētījumos) vēlāk tādai pašai nožēlojamai eksistencei pakļaus arī savus bērnus… Ja šādā ceļā «uzlabosies» demogrāfiskā situācija, diezin vai valstī tiks sasniegta labklājība.
R. EZERIŅA, studente
