Gribu dalīties pārdzīvojumā, ko manā ģimenē radīja Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Protams, bijām sajūsmināti par televīzijā skatīto jauko gājienu un brīnišķīgajiem koncertiem.
Gribu dalīties pārdzīvojumā, ko manā ģimenē radīja Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Protams, bijām sajūsmināti par televīzijā skatīto jauko gājienu un brīnišķīgajiem koncertiem. Varu vien apbrīnot, cik apdāvināti ir mūsu bērni, kuri aug nepavisam ne labākajos apstākļos. Taču ne tas ir galvenais, ko gribu sacīt.
Pārsteidza svētku rīkotāju iecere, lūdzot dalībniekiem uz mazām lapiņām uzrakstīt savus sapņus. Kamēr mazo dziedātāju un dancotāju gājiens soļoja gar televīzijas kamerām, pārraides vadītāji ik pa laiciņam lasīja šīs mazās atklāsmes. Gājienam beidzoties, tās esot izlīmētas uz stendiem pie Dailes teātra.
Zināju, ka bērni grib ceļot un priecāties, vēlas apmeklēt Zooloģisko dārzu un cirku, spēlēt datorspēles, peldēties, krietni saēsties saldējumu, vizināties karuseļos. Taču daudz biežāk svētku dalībnieki bija izteikuši gluži citas vēlēšanās.
«Vēlos, lai manai mammītei būtu darbs un mums netrūktu naudiņas…» vai arī «Lai mans tētis nedzertu…», «Lai tētis atgrieztos pie manis un brāļiem…», «Lai mēs spētu nopirkt zāles savam slimajam vectētiņam…», «Lai manai vecmāmiņai nesāpētu sirsniņa…», «Lai es ātrāk izaugtu, atrastu darbu un palīdzētu mammai…».
Bērnu sapņos klausoties, nespēju valdīt asaras un pamanīju, ka klusītēm raud arī mūsu vecmāmiņa. Šie bērnu sapnīši tik ļoti līdzinājās agrākos laikos nabadzīgu bērnu rakstītām vēstulītēm ar lūgumiem Ziemsvētku vecītim. Ko mēs, pieaugušie, esam nodarījuši saviem bērniem, ja tādi ir viņu sapņi un vēlēšanās? No viņiem nav noslēpjami pieaugušo pārdzīvojumi un apjukums, zaudējot darbu, paliekot bez iztikas līdzekļiem, izirstot ģimenēm. Bērni saprot visu, un ir ļoti skumji, ka viņi tiek sāpināti vairāk, nekā būtu pelnījuši. Kaut vismaz daļu no šiem skumjajiem sapnīšiem būtu sadzirdējuši arī mūsu valsts bagātie un varenie!
LAUKU SKOLOTĀJA
