Sviteniece Sarmīte Lebede svin 75. dzimšanas dienu
Sarmīte Lebede Rundāles novada Svitenes pagastā 8. augustā svinēs 75. dzimšanas dienu, to skaisto laiku, kad ir iespēja baudīt visas senioru dzīves priekšrocības. Viņa jūtas gandarīta par kuplo bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu, priecājas par sakārtoto pagalmu un izravēto mazdārziņu; aktīvi ar savu devumu un idejām piedalās Svitenes senioru biedrības «Sudrabupe» pasākumos.
Sapnis kļūt par skolotāju
S. Lebedes jaunības sapnis bijis kļūt par skolotāju. Dzimusi dobelniece, pēc vidusskolas sāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Uz Svitenes astoņgadīgo skolu atnākusi strādāt par pionieru vadītāju, bet pēc pusgada kļuvusi par latviešu valodas skolotāju Lielsesavas skolā, kas toreiz bija Bauskas rajonā.
Svitenē Sarmīte iepazinusies ar savu pirmo vīru Ēriku. Agri izveidojās ģimene, un vajadzēja izlemt, kam dot priekšroku. Augstskolā pabeigti trīs kursi, tātad nepabeigta augstākā izglītība. Sarmīte atzīst, ka izvēle bijusi pareiza, – viss laiks un rūpes atdotas pirmdzimtajām meitām Gunitai, Daigai un Lindai. Viņa stāsta: «Manas ilgas pēc darba ar bērniem skolā, iespējams, dzima bērnības traumas dēļ. Ģimenē biju vienīgais bērns, augu vientuļi, toreiz valdīja stingrs uzskats, ka bērni nedrīkst staigāt no mājas uz māju pie citiem bērniem, un mamma tā arī audzināja – ļoti stingrā disciplīnā. Toreiz sev nosolījos, ka man būs vismaz trīs bērni. Liktenis deva, ko vēlējos, un vēl vairāk.»
Darba gadi kolhozā
Skolā nostrādāti desmit gadi. Toreizējā Svitenes kolhozā varēja atrast nodarbošanos, ko bija vieglāk savienot ar mājas soli un meitu audzināšanu. Tā sākusi strādāt par laboranti pie kolhoza piena savācēja mašīnas. Agrie rīti, celšanās četros, piecos deva iespēju visu dienu saplānot un darīt mājas darbus līdz pat pēcpusdienai – nākamajai slaukšanas reizei. Darba pienākumi bija kā piena pārraugam, padomju laikos tos vēl sauca par kontrolasistentiem. Kolhoza fermu produkcijai, ko veda uz Bauskas piena kombinātu, bijusi ļoti slikta kvalitāte, līdz ar to zema samaksa. Galvenais, ko vajadzēja pārbaudīt, bija piena tīrība, somatiskās šūnas un piena blīvums, kas norādīja, vai tas ir vai nav atšķaidīts ar ūdeni. Daži lopkopji mēdza izdomāt dažādus trikus, piemēram, tīrās kannās jau iepriekš ielējuši ūdeni un pēc tam slaukšanas reizē pienu. Tā varēja iegūt «lielāku izslaukumu», taču ar laiku kontroles deva rezultātu.
Vēlāk laboranta darbs nomainīts pret komandantes pienākumiem. Tad vajadzējis organizēt dažādus pasākumus un balles; bieži braukuši Rīgas priekšnieki. «Biju jau Svitenes kolhoza lielajās ballēs no saimniecēm visādus gatavošanas knifiņus samācījusies, varēju tādās reizēs savu prasmi likt lietā,» teic Sarmīte.
Dzīves ceļa pagriezieni
Ģimenei pieaugot, mājoklītis kļuvis par šauru, un kolhozs devis iespēju iegādāties toreiz populāro Līvānu tipa māju. Taču ģimeni piemeklēja traģēdija. Vīrs Ēriks gāja bojā avārijā, kad jaunākajai meitiņai Lindai bija tikai trīs gadiņi.
Sarmīte atceras pārdzīvoto: «Paliku viena ar bērniem, un dažubrīd izmisums bija gandrīz vai nepārvarams. Lai nu ko var pārmest kolhozu dzīvei, tomēr atbalstu, lielāku vai mazāku, godīgs darba darītājs saņēma. Mūsu priekšsēdētājs bija Modris Villa, cienīts lauksaimnieks arī rajonā.
Vienai ar trim maziem bērniem bija neiespējami dzīvot un strādāt. Tad dzīves ceļš savijās kopā ar Jāni Lebedu. Otrajā laulībā piedzima vēl divas meitas Liene un Agnese. Esmu pateicīga Dievam un liktenim par visu, ko tas dāvājis, bet visvairāk par bērniem. Kad kopā sanākam, esam vairāk nekā trīsdesmit cilvēki. Vīram 75 gadu jubileju svinējām tautas nama zālē, māja tādam notikumam sen par šauru. Bet vasarās lielais zupas katls tā vien ir, lai visiem pietiktu. Pavarda vietu pagalmā uzmeistaroja znots Inārs. Viņam piemīt apbrīnojama izdoma un darba prieks, bet ar čaklumu un dzīvesprieku var lepoties ikviens mūsu pulkā. Būvdarbi, piemēram, labi padodas Agneses vīram Artim. Arī pārējiem katram ir savs talants.»
Sirsnīgs un gaišs cilvēks
«Audzinājām bērnus būt apzinīgiem, sirsnīgiem un izpalīdzīgiem – ģimenē tā ir liela vērtība. Galveno nevar iemācīt ar vārdiem, bet ar savu piemēru – ja bērns var vērot, kā katrs darbiņš darāms, viņam nav grūti arī pašam to apgūt. Mūsu desmitgadīgais Renāts gan sivēnu kūtiņā pabaro, gan aizgaldu nebaidās iztīrīt. Znoti savus bērnus, manus sešus mazdēlus, tā audzina, rūpīgi ierāda mazos un lielos darbiņus, uzticas un iesaista mājas pienākumos. Vīru spēks mūsu ģimenē iet plašumā, arī no četriem mazmazbērniem trīs puikas un tikai viena meitiņa.»
Sarmītes meitas Gunita un Linda ar ģimenēm ir dobelneces. Daiga dzīvo Svitenē, bet Agnese un Liene – Rīgā. Pašlaik Liene ar vismazāko – Edgaru – ir bērna kopšanas atvaļinājumā, kas laimīgi sakritis ar nejaukajiem pavasara notikumiem pasaulē un Latvijā. Ģimene tagad dzīvojas laukos. Liene bez šaubīšanās atzīst: «Tā drošāk un mums veselīgāk. Arī mammai cita «dzīvība» mājās.»
Sarmītes Lebedes tortu cepējas māksla sen un tālu pazīstama. Viņu uzmeklē ne tikai Rundāles novada ļaudis, bet atrod arī daudzi elejieši, visi, kam mājas kārums mīļāks. Kūtiņā ir arī vistu bariņš, saimniece pārliecināta, ka bez lauku olām nav tā īstā labuma. Mammas prasmi apguvusi un turpina Liene. Sarmīte teic: «Mani no daudziem darbiem, ko citkārt darītu pati, bērni atbrīvo. Tad nu man vairāk laika, un varu visus apadīt.»
«Sudrabupes» vadītāja Velta Kočajeva pastāstīja, ka Sarmīte kopš kluba pirmsākumiem ir tā dalībniece: «Viņa vienmēr aktīvi iesaistās pasākumos gan ar pagatavotu saldumu, gan izdomu dažādās izrīkošanās. Sarmīte ir bezgala sirsnīgs un gaišs cilvēks, izpalīdzīga, saprotoša. Viegli un patīkami ar viņu būt kopā gan svētkos, gan ikdienas gaitās Svitenē.»
