Mācījušies vienā skolā, tuvāk iepazinušies Lielbritānijā, precējušies Latvijā, pirmdzimto sagaidījuši Lielbritānijā un atgriezušies Latvijā – Kristapa un Daces Stallīšu pēdējie 15 gadi aizritējuši nepārtrauktā kustībā. Tagad abi pārliecināti – bērnus audzinās Latvijā.
Kristaps un Dace atzīst, ka dēla un meitas piedzimšana ir vienīgais iemesls, kāpēc atgriezušies. «Ja Latvijā nekas nepiederētu un nebūtu ģimenes, diez vai brauktu atpakaļ,» pārliecināts K. Stallītis. Viņš dzimis un audzis Vecumnieku novada Stelpes pagastā, bet Daces dzimtā vieta ir Tukuma pusē.
Terorakta dienā
«Kur tik neesmu bijis! Dzīve ritējusi gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Latvijā,» stāstu par dzīves un darba līkločiem sāk Kristaps. Savulaik Laidzes profesionālajā vidusskolā izglītojies zemkopībā un mežkopībā. Pirms pēdējā kursa panākta vienošanās par prakses iespējām ārzemēs. Bijusi vēlme strādāt Somijā, taču vairāki mēneši pavadīti oficianta palīga darbā ASV. Tas bijis baismīgā 2001. gada 11. septembra terorakta laikā. Darba gaitas šie notikumi nav iespaidojuši.
«Amerika ir attīstības un iespēju zeme. Ja nebūtu jāpabeidz vidusskola, droši vien būtu tur palicis,» vērtē stelpietis.
Turp un atpakaļ
Dace pēc Laidzes profesionālās vidusskolas beigšanas ieguvusi darbu dzimtajā Tukumā un neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē sākusi studēt ekonomiku. Tad saņēmusi piedāvājumu gadu strādāt Hītrovas lidostā Lielbritānijā par bārmeni. Pēc pusotra gada atgriezusies dzimtenē, nopirkusi automobili un sākusi meklēt darbu. Mašīna sadegusi, un rudenī tukumniece atkal devusies uz ārzemēm.
Arī Kristaps pēc Laidzes profesionālās vidusskolas absolvēšanas iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Vienu brīdi aizbraucis uz Dāniju palīdzēt draugam, pēc tam devies uz Ziemeļīriju. Strādājis saimniecībā, kur audzēti puravi un lociņi. Vēlāk darba gaitas turpinātas Lielbritānijā, strādājis zemeņu fermā – būvējis plēves tuneļus. Kādu laiku bijis celtnieks Īrijā, pēc tam atgriezies Lielbritānijā. Daļu redzētā Kristaps vēlas īstenot arī dzimtenē, taču nepieciešami prāvi ieguldījumi. Svešumā gūtā pieredze biznesā vēl nav pārvērtusies.
Ceļojumu laiks
Kristaps ar Daci, meitas uzvārdā Guļevsku, tuvāk iepazinies Lielbritānijā. Jaunieši viens otru bija redzējuši arī iepriekš, Dace Laidzes profesionālajā vidusskolā mācījusies kursu zemāk. Sagadījies, ka 2006. gadā Lielbritānijā abi apmetušies pie draugiem, kas dzīvojuši kopā, un arī paši kļuvuši viens otram tuvāki. Paziņas salaulājušies, arī Kristaps un Dace 2010. gadā Latvijā mija gredzenus.
Abiem Lielbritānijā izdevies atrast tīkamu darbu, labi pelnījuši. Dace strādāja kafejnīcās un veikalā par pārdevēju, Kristapa darbdienas ritējušas lielveikalu tīkla «Tesco» noliktavā. «Ar elektrokāriem preces iekrāvām un izkrāvām, darbs nebija grūts,» atceras stelpietis.
Atalgojums bijis pietiekams, lai ceļotu. Apskatītas daudzas vietas – Dublina, Roma, Parīze, Krēta, Turcija, Stokholma. Pabraukāts arī pa Lielbritāniju. Vasarā tur saule spīdot vien divas nedēļas, un izklaides ziņā esot maz interesanta.
Krimināla situācija
Dzīvi krasi mainīja bērnu piedzimšana. Pirmais pieteicās Jānis, pēc tam pasaulē nāca Anna. Dace uz Latviju pārcēlās pēc dēla piedzimšanas, taču Kristaps atgriezās 2013. gadā, kad piedzima meitiņa.
«Ļoti gribējās savu dzīvokli. Īrēt ir dārgi, nopirkt – vēl dārgāk. Ja ģimenē abi strādā, to var pavilkt, ja viens – ļoti grūti, ar bērniem ir vēl sarežģītāk,» stāsta Kristaps.
«Gribu, lai mani bērni aug Latvijā. Anglijā mūsu tautiešu atvases apmeklē vietējo bērnudārzu, iemācās runāt angliski. Gadās, ka, atbraucot vecvecākiem, cits citu nesaprot,» stāsta stelpietis. Stelpietis uzteic Lielbritānijas sakārtoto veselības sistēmu – bērniem par ārsta apmeklējumu un zālēm tur nav jāmaksā.
Toreiz pāris dzīvojis Lūtonā, kur ir ļoti daudz imigrantu – poļu, indiešu un pakistāņu. «Krimināla situācija,» vērtē stelpieši. Esot normāli, ka gada laikā ir divi trīs policijas reidi, kuros pārmeklē visu māju. Klusajā un tīrajā Hatfildā, kur ir daudz angļu, varētu dzīvot mierīgi, taču tur viss ir ļoti dārgs.
Daži paziņas ņēmuši prāvus kredītus, iegādājušies dzīvokļus un apmetušies Lielbritānijā, bet Kristaps nolēmis nekraut plecos kredītu jūgu un bērnus audzināt Latvijā.
Krīze visu maina
Atalgojuma sistēmu un darba iespējas stipri mainīja ekonomiskā krīze. «Veikalā samazināja darba laiku un strādājošo skaitu,» atceras Dace. «Krīze piespieda angļus domāt, kā darbus veikt efektīvāk. Kādreiz bijis vēl vairāk brīva laika – angļi stāstīja, ka noliktavā bijis volejbola tīkls, spēlējuši badmintonu,» atceras Kristaps.
Kāpušas degvielas un pārtikas cenas. Kristaps atzīst, ka tās vēl aizvien ir līdzīgas Latvijas cenām, lai gan algu atšķirība Latvijā un Lielbritānijā ir liela. Mainījusies arī atalgojuma sistēma. «Vecie līgumi bija ļoti spēcīgi. Pusotrs mēnesis atvaļinājuma, paaugstināta maksa par virsstundu darbu un brīvdienām, dažādi bonusi. Varēja ņemt «karjerbreiku» – piecus gadus drīkstēja mācīties, darba vieta tika saglabāta,» stāsta Kristaps.
Tie, kas ilgāku laiku ir Lielbritānijā, parasti ir labi iekārtojušies, jaunajiem iebraucējiem klājas grūtāk. Uzņēmēji ir sapratuši, ka var slēgt citus līgumus, maksāt mazāk. «Daudzi domā, ka atbrauks un uzreiz atradīs labu darbu. Jaunajiem piemaksu nav. Ja aizbrauc viens pats, var vēl tikt galā, bet ģimenei izdzīvot ir ļoti grūti,» atzīst Kristaps. Tomēr viņš uzskata – ja Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības un ekonomiskā situācija tur stipri pasliktināsies, atpakaļ uz Latviju reti kurš brauks. Cilvēki meklēs darbu citās valstīs.
Palīdz vecāki
Dacei un Kristapam Stallīšiem Latvijā iedzīvoties palīdzējuši vecāki. Naudas mājai neesot pieticis, nopirkts un iekārtots dzīvoklis. Tas ir ģimenes drošības enkurs – vieta, kur atgriezties. Dace audzina bērnus un nedaudz pilda grāmatvedes darbu. Kristaps studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes neklātienes nodaļā un palīdz vecākiem saimniecībā.
Dzimtenē notiekošais sajūsmu neraisa. «Te veikalos cenu atlaižu akcijas ir tikai triks, ārzemēs ir reālas atlaides – par divām trim mārciņām akciju laikā bērniem var iegādāties labas drēbes. Lielbritānijā apģērbu, kas domāts bērniem līdz 18 gadu vecumam, neapliek ar nodokļiem, tāpēc tas ir lētāks. Līdz atvases pilngadībai pabalsts par bērnu Lielbritānijā ir 80 mārciņu, ir iespējams iegūt arī papildu pabalstus,» stāsta Kristaps.
«Studijas Latvijā ir dārgs prieks. Mācoties neklātienē, nav iespējams normāli strādāt, jo vismaz pusgads jāpavada praksē. Vai saimniecību uz tādu laiku var pamest?» neapmierināts ir stelpietis. Par Latvijas izglītības sistēmu viņš teic – biznesa struktūra, kurā izsniedz papīru. «Pie mums izglītība ir «ierūsējusi», ārzemēs ir pavisam citādi,» atzīst K. Stallītis.
Ģimene nolēmusi palikt dzimtenē, taču vēl aizvien trūkst ideju, ko darīt. «Krievija aizvēra robežas, augļi un dārzeņi kļuva lēti,» teic Dace. «Latvijā vidusmēra cilvēks vai uzņēmums nevar pastāvēt. Esi mazs un nabags vai liels un bagāts. 30 – 40 hektāru saimniecības likvidēja, tagad pienācis laiks arī tiem, kam simts hektāru, paliks tikai tūkstošnieki,» skumji nosaka Kristaps.
Pāris vērtē, ka dzīvei laukos ir arī ieguvumi – tīra vide un lēta dzīvošana. Tagad abu galvenais uzdevums esot audzināt bērnus.
