Pēdējā laikā esmu sastapusies ar dzīves situācijām, kas man likušas secināt – bērnus vajag sist.
Pēdējā laikā esmu sastapusies ar dzīves situācijām, kas man likušas secināt – bērnus vajag sist. Regulāri un mērķtiecīgi – tā, lai to pamana. Domājat, ka esmu sajukusi prātā? Te, lūk, piemērs! Ģimenē ir pieci bērni, četri no tiem skolēni. Visi labi mācās un piedalās dažādos interešu izglītības pulciņos. Viņiem ir mamma un tētis, kuri strādā un nes naudiņu mājās, bet viņiem nav ministru algas. Arī dzīvesvieta ģimenei ir, tiesa gan, mazmazītiņa istabiņa un virtuvīte. Pie divstāvu gultas skolēni pieraduši. Arī pie tā, ka mājas darbus jācenšas izpildīt jau skolā, jo istabā ir neliels, zems galdiņš, pie kura jātup uz ceļiem. Pusdienas skolā bērni neēd, bet starpbrīdī skrien uz mājām, kur mamma būs ko siltu pagatavojusi. Protams, tas ir lētāk nekā ēst skolā. Draugus uz mājām viņi neaicina, jo nav vietas, kur ciemoties.
Ar to vēl nepietiek, ģimene šajā šaurībā pieņem trīs radu bērnus, jo viņu mammai atņemtas aprūpes tiesības. Nu skolā laižami jau seši. Ko tas maksā, mēģiniet iedomāties, ja zināt mācību piederumu un apģērbu cenas. Pārtiku nemaz nepieminu.
Domājat, ka vecāki un bērni saņem kādu palīdzību, atbalstu no valsts vai pašvaldības? Nekā tāda, jo viņi taču neko nelūdz, man atbildēja pagastā. “Esam paēduši un apģērbušies, gan iztiksim,” saka mamma. Protams, var sacīt, ka paši vainīgi – domāt vajadzēja, vai piecus bērnus laist pasaulē, vai trim mazajiem radiniekiem dot pajumti un dalīties mīlestībā.
Latvijas sociālās palīdzības sistēmas nostāja mani nebeidz pārsteigt un šokēt. Lai tā sāktu darboties, vajadzīga krīzes situācija. Lai panna lido pa gaisu, logi ir izsisti, plīts nekurināta un šķūnītī ne pagales malkas. Ja vecāki dzer, sit bērnus, nedod tiem ēst, nelaiž uz skolu, negādā par viņiem, būs klāt sociālais dienests un bāriņtiesa kopā ar kārtībnieku. Vecākus sarās, maksās par viņu ārstēšanu no alkoholisma, bērnus no ģimenes izņems, aizbildni vai audžuģimeni sameklēs. Būs tam arī līdzekļi.
Ja pieminētie – piecu bērnu tētis un mamma – nebūtu sirsnīgi, strādīgi un jauki cilvēki, bet gluži pretēji – vardarbīgi, ļauni un nolaidīgi, viņu dēli un meitas dzīvotu bērnunamā, skatītos plakanā ekrāna televizoru, zinātu, kas ir dators, regulāri brauktu uz baseinu, teātru izrādēm, ekskursijās, piedalītos nometnēs un festivālos tepat, Latvijā, vai ārpus tās.
Tāpēc arī secinu, ka bērnus vajag sist. Labiem bērniem un vecākiem Latvijas valstī (un pašvaldība ir tāda maza valsts valstī) atbalsts nav paredzēts, piemēram, lai ģimenei palīdzētu izremontēt pirms gadiem iegādātu lielāku dzīvokli. Ja nelūdz, skolā bērniem nepiešķir brīvpusdienas, arī citus pabalstus ne. Nav paredzēts – tā, lūk! Bērnu tiesības netiek nodrošinātas, bet, tā kā to nav izdarījuši konkrēti cilvēki, bet gan gluži vienkārši tāda ir šīs ģimenes dzīve, neko palīdzēt nevar arī valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektore.
Uzklausījusi manu rūgtumu, pieminētā pagasta sociālā darbiniece mierināja: “Gan jau viņi izķepurosies, būs labi.” Nekas cits jau viņiem neatliek kā ķepuroties, kamēr mīl savus bērnus, nevis sit.
