Ir dzirdēts, ka dienvidnieki nemēdz steigties, viņi esot dzīves baudītāji.
Ir dzirdēts, ka dienvidnieki nemēdz steigties, viņi esot dzīves baudītāji.
Tāpēc jutos ļoti pārsteigta, nevis ar kavēšanos, bet stundas ceturksni pirms norunātā laika ierodoties kuteru piestātnē un izdzirdot: “Jūsu laiva jau aizbrauca!” Tas notika jūlijā Bruņurupuču līcī netālu no kūrortpilsētas Marmarisas Turcijā.
Ar smaidu
Peroties pa saules nokaitētām smiltīm, kopā ar diviem jauniešiem no Serbijas meklējām palīdzību pie turku policista, kas regulēja satiksmi Bruņurupuču līcī. Saprotot, ka par problēmas atrisinājumu no mums varētu gaidīt ierasto dzeramnaudu, spītējot kreņķim, savilkām lūpas smaidā, sakot: “Naudas mums nav!” Tā bija tīra patiesība, jo, jau maksājot par izbraukumu jūrā, tiku brīdināta, ka pasi, naudu un vērtslietas labāk atstāt viesnīcas seifā tāpēc, ka pludmalē mantas būs bez uzraudzības. Un to, kurš sargājas pats, arī Dievs sargā. Taču – ko nu darīt, ja grupa aizbraukusi bez mums?
Skatoties uz trim pusplikiem, nosvīdušiem cilvēkiem, kuriem tik vien mantu kā peldlietas, vietējais kārtības sargs nespēja būt skarbs. Nokļuvām laivā, kur gids vārdā Romeo labi runāja angļu valodā un, uzzinot, ka peldoties esam “atpalikuši no ešelona”, nosmējās vien. “Kad turku cilvēks saka – pēc pusotras stundas, lūdziet, lai viņš savā pulkstenī precīzi parāda tikšanās laiku! Ne jūs tādi vienīgie. Taču šajā braucienā pa upi ir tikai viens ceļš, nav, kur nomaldīties, nākamajā pieturvietā savējos atradīsit.”
Par laimi, tā arī notika, un secināju, ka turki ir laipni un izpalīdzīgi arī tad, ja visur kā likums pieprasītā dzeramnauda netiek dota.
“Zaķa” ādā
Kaut gan pirmo brīdinājumu par to, ka ceļojumā gaidāmi dažādi pārsteigumi, saņēmu jau Rīgas lidostā. Tūrisma aģentūras “Tez tour” pārstāvis divas stundas pirms lidojuma nevarēja atrast manu lidmašīnas biļeti un viesnīcas rezervāciju apliecinošu dokumentu.
Par laimi, dodoties uz lidostu, biju līdzi paņēmusi no tūrisma firmas atsūtīto un apmaksāto rēķinu. Citādi neko nevarētu pierādīt. Tā nu firmas pārstāvis izrakstīja man vaučeru viesnīcai, un bez biļetes reģistrējos lidojumam. Interesantā kārtā “Tez tour” pārstāvei Dalamanas lidostā viss par mani bija skaidrs, un rīta agrumā saņemtā stresa deva tika kliedēta.
Taču pēc nedēļas atceļa rītā turki čartera pasažierus pētīja gluži kā zem mikroskopa. Mūsu vārdi un uzvārdi viņiem bija gluži kā Ķīnas ābece. Turklāt lidmašīnā uz Rīgu bija triju Baltijas valstu pārstāvji. Tāpēc atsevišķi tika pārbaudīti latviešu un igauņu ceļojuma dokumenti, jo mums Turcijā vīzas vairs nevajag, bet no Lietuvas braukušajiem ir jāpērk.
Ar manu pasi turku robežsargi nēsājās apkārt minūtes divdesmit, cenšoties saprast, kas es tāda, ka gribu lidot bez biļetes. Iejutos “zaķa” ādā, nolēmu nepretoties un piedāvājos palikt Turcijā. Tomēr sacīju tieši, ka naudas man nav, līdz ar to nekādi negrasos veicināt šīs problēmas atrisinājumu. Zelta likums darbojās. Ar to pašu turku uzmanība pret mani saruka, un varēju doties uz lidmašīnu.
Protams, gribētos saņemt atvainošanos un gandarījumu no firmas “Tez tour”, kura man ceļojuma sākumā un beigās sagādāja klapatas, pazaudējot vai neizrakstot biļeti, bet, tā kā līdz šim tas nav noticis, acīmredzot arī nenotiks.
