Dzimtsarakstu nodaļu vadītāji no visiem Latvijas reģioniem septembrī tikās Bauskas Rātsnamā profesionālās asociācijas «Dzinda» kārtējā sanāksmē.
Bauskas dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece Inese Dombrovska stāsta, ka profesionālās tikšanās notiek regulāri: «Tajās ir lietišķas sarunas par darbu, iepazīšanās ar jaunumiem, dalīšanās pieredzē.»
Prieks par telpām
«Mēs šogad sākām darbu jaunajās telpās, tādēļ ar prieku uz Bausku aicinājām kolēģus,» teic I. Dombrovska.
Asociācijas «Dzinda» vadītāja Inese Bumbiere-Kaže «Bauskas Dzīvei» pauda prieku par skaistajām telpām, kurās tagad strādā viņas kolēģes: «Ēkas atrašanās vieta, plašs laukums ap to, vēsturiskais interjers – šī tiešām ir ideāla vide svētkiem. Tā kā tagad jaunie pāri var izvēlēties, kur noritēs viņu laulību ceremonija, Bauskas Rātsnams var droši konkurēt ar apkaimes pilīm un muižām. Pazīstot kolēģes, zinu, ka viņas šeit spēs svinīgi un emocionāli skaisti novadīt jebkuru laulības slēgšanas ceremoniju.»
Kājas vajadzētu noslēpt
Pozitīvi telpas Bauskā novērtēja nozares ilggadējā darbiniece, dzimtsarakstu nozares leģenda, tagad pensionāre Ārija Iklāva. Atklājot «Bauskas Dzīvei» savas pārdomas, viņa netaupīja ne jokus, ne kritisku noti.
«Lieliska zāle, plaša, gaiša. Tā nav piebāzta ar mēbelēm, dažādiem citkārt traucējošiem sīkumiem. Tomēr kādu nepilnību vajadzētu novērst. Galdam, aiz kura stāv laulību reģistrētāja, vēlams būt nosegtam, lai aiz tā nevar redzēt kājas. Jums tikai šķiet, ka laulātājas stājai šajā brīdī neviens vērību nepievērš. Līgavainis noteikti neko citu kā tikai savu līgavu neredz, bet viesi izpēta visu līdz pēdējam sīkumam, līdz pēdējai vīlītei. Zinot, ka tu šajā situācijā esi kā zem mikroskopa, labāka izjūta būtu, ja nedaudz varētu noslēpt vismaz kājas,» iesaka pieredzējusī darbiniece.
Dailes teātra zvaigznes
Ā. Iklāva civilstāvokļu aktu reģistrācijas jomā nostrādājusi 49 gadus, taču šajā laikā salaulājusi tikai vienu pāri.
«Tā nu sanāca, ka amats man neparedzēja iespēju pašai reģistrēt jaunlaulātos. To darīja mani padotie. Tikai vienu vienīgo reizi viņi man izlūdzās vadīt šo ceremoniju. Toreiz laulājās Dailes teātra aktieris Jānis Plēsums. «Ārij, tev mūs jāglābj! Iedomājoties, ka man ceremonijā zālē stāvēs viss teātra aktieru ansamblis, visas zvaigznes, es nespēšu no uztraukuma pateikt nevienu vārdu,» tā ar asarām acīs man lūdzās nodaļas darbiniece. Neizdevās atrast nevienu citu, kam pietiktu drosmes runāt emocionālas dzejas rindas, kad tās klausās grandi – Vija Artmane, Harijs Liepiņš un citi. Man nekas neatlika, saņēmos un vadīju ceremoniju. Kad pirmajās minūtēs ievēroju, ka satraukumā frakas stūrus burza arī aktieri, sapratu, ka viņi tādi paši cilvēki vien ir, un visu izdarīju, kā nākas,» atceras Ā. Iklāva.
Pateicas vecākiem
Pieredzējusī darbiniece skeptiski vērtē šo laiku jaunievedumus.
«Var jau būt ļoti skaisti laulāties jūras krastā, rasas pielietā pļavā. Ir bijuši lūgumi reģistrēt laulību gaisa balonā, zemūdenē, siena šķūnī. Man tomēr šķiet, ka ir kaut kāda robeža jāievēro. Mēs jaunlaulātos pasludinām par vīru un sievu valsts vārdā, lietojot valsts simbolus: ģerboni, zīmogu. Gaisīgās izdarības lai seko pēc tam, bet laulības reģistrācijai vajadzētu notikt atbilstošos apstākļos. Mirkļa nozīmīgumu var izjaukt skudra, kas rāpo pa kāju, vai aukstumā sastinguši līgavas pirksti, kuros viņa nespēj noturēt rakstāmo. Es saprotu – cits laiks, citi tikumi. Taču viena lieta, kas mani priecē, ir saglabājusies no agrākajiem gadiem – goda un cieņas izrādīšana vecākiem. Tā ir skaista un noteikti kopjama tradīcija. Reiz pēc ceremonijas jaunās sievas tēvs ar asarām acīs pateicās par šo mirkli. Tā esot bijusi pirmā reize dzīvē, kad meita tik sirsnīgi un patiesi pateikusi viņam paldies,» stāsta Ā. Iklāva.
Jāvēl labais
Lūgta raksturot labu laulību reģistrētāju, pieredzējusī amatpersona pēc maza pārdomu mirkļa uzskaitīja: «Viņam jābūt profesionālim, kurš pārzina likumus un neapjūk dažādās negaidītās situācijās. Valstiskajam aktam jānotiek, ievērojot visus nosacījumus. Ja būs gadījusies kļūme, kādam var ienākt prātā to apstrīdēt. Viņam jābūt izglītotam, labestīgam. Lai arī cilvēki precas trešo, piekto reizi, viņiem tāpat jāvēl viss labais un skaistais. Vēl arī jābūt izturīgam. Laukos retāk, bet pilsētā var nākties vienā dienā reizes desmit runāt vienu un to pašu. Lai arī māc nogurums, jaunajam pārim, vecākiem tas ir vienreizējs, varbūt pat vienīgais tāds notikums dzīvē. Nekādas atlaides nav pieļaujamas.»
Ā. Iklāva uzsver – svarīgs ceremonijā ir viss, gan laulību reģistrētāja stāja un balss, gan izteiksmes stils. «Ir jājūt, kad var iepauzēt, jāpamana, ka mātes jau tūlīt izmirks asarās, tad emocijas jāpiebremzē. Svarīga ir izvēlētā dzeja, muzikālais fons. Mendelsona kāzu maršs ir laulību ceremonijas starptautiska tradīcija. Es pieļauju, ka skan arī citi skaņdarbi. Tagad jaunie labprāt grib dzirdēt latviskus motīvus, tostarp daudzi izvēlas tautasdziesmas «Pūt, vējiņi!» melodiju. Tomēr man šķiet, ka bez Mendelsona marša kāzas īsti neskan.»
