INESE KALNIŅA Ceraukstes pagasta pašvaldībā strādā kopš 1984. gada, pirmais amats bija kasiere.
INESE KALNIŅA Ceraukstes pagasta pašvaldībā strādā kopš 1984. gada, pirmais amats bija kasiere. Viņa smej, ka pārdzīvojusi piecus priekšsēdētājus – Marutu Rimeicāni, Ilzi Mičāni, Ojāru Kravalu, Aivaru Samsonu, Vitautu Dzeni –, pašlaik strādā pie sestā – Jāņa Feldmaņa.
To, kas ir sociālais darbs, uzzinājusi 90. gadu sākumā, kad piepeši pagastam iedota nauda pabalstiem. Bija jāveido komisija un toreizējie Latvijas rubļi steidzīgi jāsadala. Inese tā kā nemaz nav gribējusi kļūt par sociālo darbinieci, bet toreizējais pašvaldības priekšsēdētājs Aivars Samsons gluži vienkārši pateicis: “Tu to darīsi!” Pašlaik Inese Kalniņa ir viena no pieredzējušākajām sociālajām darbiniecēm Bauskas rajonā.
Cik Ceraukstes pagastā ir iedzīvotāju? Laikam visus pazīstat, jo 22 gadus strādājat pašvaldībā.
– Pagastā ir 1869 iedzīvotāji, bet pie katra, par laimi, nav bijis vajadzības būt. Cilvēki arī satraucas, kad pie viņiem tā ierodas mājās. Karstie punkti man ir zināmi – kur klājas visgrūtāk, kur pieaugušie netiek ar sevi galā, kur bērniem dara pāri, kur kāds vecs cilvēks jūtas vientuļš. Ir mums arī redzīgi un dzirdīgi kaimiņi, kuri dod ziņu, kad jāpalīdz. Divas dienas nedēļā strādāju skolā par sociālo pedagoģi. Skolotāji pamana, kurš audzēknis klasē ir nervozs, kurš stundās samiegojies, apslimis. Izrunājamies ar to bērnu, un problēmas var nojaust. Tas, kas notiek ģimenē, ietekmē, vai bērns šodien spēj stundās uztvert mācīto. Vecāki pārāk bieži savas problēmas “izgāž” pār bērniem. Tas viņiem nav pa spēkam, vairo bērnos papildu spriedzi un agresīvu uzvedību skolā. Bērniem ir jāļauj baudīt bērnību.
Vai ar dzīves pieredzi šajā darbā pietiek?
– Ar to vien iztikt nevar, tāpēc jau 1996. gadā sāku mācīties pirmajos trīsgadīgajos kursos. Pašlaik rakstu diplomdarbu augstskolā “Attīstība”. Esmu studējusi četrarpus gadus, finansiāli mācības daļēji atbalstījusi pašvaldība.
Tam, ka jāstājas augstskolā, palīdzēja saņemties draudzene. Viņa studēja un bieži vien lūdza palīdzēt uzrakstīt kādu referātu, eseju. Par to draudzene saņēma deviņas un desmit balles, tāpēc nolēmu, ka pati sev varu pelnīt labas atzīmes. Man bija ap 40 gadu. Tas ir vecums, kad sievietei ir jāizlemj, ko īsti viņa no dzīves vēlas. Bērni jau paaugušies, ģimenes dzīve stabila, nolēmu, ka gribu un varu mācīties.
Kā ir mācīties tādā apzinīgā vecumā? Citādāk nekā jaunībā?
– Citādāk ir mācīties augstskolā “Attīstība”. Tas nav tā, ka nedēļu pēc kārtas katru dienu ir lekcijas, pēc tam eksāmeni. Ļoti daudz ir pašam jāstudē, pirmajā gadā to vien dari, kā mācies mācīties. Svarīgs ir ģimenes atbalsts. Es nezinu, ko viņi ēd vairākus vakarus pēc kārtas, ja man ir jāraksta studiju darbs, tad neko citu nedaru. Bet, izrādās, ir ēduši un man arī ko garšīgu atstājuši. Turklāt tā jauki, kad bērni saka: “tētis izvārīja garšīgāku zupu nekā tu.” Parādās jauni talanti.
Mēdzat plānot darāmo, tomēr gadās, ka plāni pajūk… Šogad augustā tā iznāca “ielēkt” mašīnā ar maizi.
– Divas dienas braucu un vedu cilvēkiem bezmaksas maizīti. Ļaudis bija priecīgi, taču izbrīnīti, jo nezināja, ka tāda Eiropas Savienības palīdzība varētu parādīties. Aizkustinoši bija mazie bērni, kuri, piespieduši klaipiņus sev klāt, skrēja uz māju, saucot: “Mamma, maizīte!” Kā nebūs priecīgi, jo ar ievārījumu un pienu var pieēst pilnu vēderu. Daudzi gribētu maizi bez maksas, bet tikai tad, ja to pieved klāt. Pēc tās nākt par tālu, jo tie, kuriem vajag palīdzību, dzīvo tālāk no centriem un ceļiem. Savukārt sociālais darbinieks nevar kļūt tikai par piegādātāju, kaut kas šajā sistēmā nav bijis līdz galam izdomāts. Tagad apsveru iespēju šo maizīti dalīt Griķu skolā, būtu bērni, kuriem tā noderētu.
Kādu palīdzību cilvēki vairāk gaida?
– Grib naudu, bet pūlēties savā labā tā īsti vēlas retais. Garantēto minimālo iztikas minimuma pabalstu pašlaik pagastā saņem tikai divi cilvēki. Lai to iegūtu, vajadzīgi dažādi dokumenti. Piemēram, mudinu mātes pieprasīt uzturlīdzekļus bērniem no vīriem, tēviem. Skaidroju, ka ir fonds, kas palīdz, un ar nemaksātājiem tad valsts cīnās. Bet sievietes ir dažādas – cita lepna, dažas negrib, cita baidās sanīsties ar bijušo vīru.
Kas notiks, kad izveidos novadu? Kuru tad interesēs, kā dzīvo cilvēki “Liellaukos”, “Bangās”? Vai nepaplašināsies nomales?
– Sociālie darbinieki gādās, lai tā nenotiek, jo būs dienests ar pietiekami lielu štatu. Es pat domāju, ka būs labāk, ja kopā spēkus liks vairāki profesionāli izglītoti speciālisti. Viens darbinieks var strādāt tikai ar jau esošām problēmām un sekām. Novadā būs iespējams stratēģiski plānot, paredzēt darbus uz priekšu, gan strādāt ar projektiem, gan palīdzēt cilvēkiem atrast darbu un nopelnīt, atgūt pašapziņu. Būs arī jāgādā par mājas aprūpi, un laukos nemaz nav tik viegli to nodrošināt. Mani novads nebiedē.
Ceraukstes pagastā pašlaik arī jau vajadzētu otru darbinieku, jo ir daudz papīru darbu – klienta lieta jāveido, apsekošanas akti jāraksta, rehabilitācijas plāns jāsastāda. Tas ir laikietilpīgs darbs.
Kas pagastā prasa vairāk palīdzības – veci cilvēki, bērni?
– Atbalsts ir vajadzīgs visām iedzīvotāju grupām, bet īpaši ģimenēm ar bērniem, un dažos gadījumos tas ir kā apburtais loks. Pirms gadiem braucu pie mammas ar bērniem, tagad braucu pie viņas bērnubērniem, un nekas nav mainījies. Cilvēki neprot rīkoties ar naudu, veidot attiecības, iekārtot dzīvi, trūkst sociālo prasmju. Nav bijis, kas to iemāca.
Jums ir liela, jauka un stipra ģimene, interesanti vaļasprieki, pašai nule nosvinēta skaista jubileja.
– Jā, šis mums ir tāds īpašs gads. Ja darbā ir gājis grūti, man tas jānorunā no sevis nost un vīram varu visu izstāstīt. Turklāt viņš manī klausās jau 25 gadus.
Dēli ir savā dzīvē, bet esam kopā ar meitu Daci, kura ir atraktīva meitene. Viņa apglezno stiklu, audumus, nākamvasar gribam dārzā akmeņus apzīmēt. Vakaros mēs abas reizēm lasām dzeju – balsī. Darām to pārmaiņus, salīdzinām, kā kurai sanāk. Emocionāli mani tas aizkustina. Tāpat kā es, viņa arī ir liela runātāja, piedalās konkursos, vada pasākumus skolā. Mums ir arī apbūves gabals, tur ar puķēm ņemos, abas ar meitu plānojam, kur ko stādīt, lai ir skaistāk, lai pašiem un citiem patīk.
Tās ir pozitīvas emocijas, kas palīdz atgūt spēkus. Bez tā neiztikt, jo sociālo darbinieku biežāk sauc palīgā ne jau tur, kur ir priecīgi.
Vai ir vēl kādi spēka avoti?
– Labās emocijas katrs cilvēks sevī cenšas atražot. “Savas baterijas” uzlādēju no pozitīviem cilvēkiem. Ir labi draugi, darbabiedri pašvaldībā, jūtu, ka sociālajā darbā man ir atbalsts, izpratne arī no vietējiem politiķiem. Kolēģes sociālajā jomā rajonā ir jaukas, zinošas, dzīvesgudras sievietes, daudzas mācās, konsultējamies cita ar citu. Man patīk, ka cilvēki ir priecīgi, tāpēc sociālajiem darbiniekiem jau vairākus gadus rīkoju ekskursijas. Tās ir jaukas dienas, tāda mūsu supervīzija.
Esmu sapratusi, ka visu pasauli un pat ne visu pagastu neizglābšu. Varu palīdzēt tik, cik cilvēks ļauj.
***
Inese Kalniņa
– Ceraukstes pagasta sociālā darbiniece.
– Dzimusi Jēkabpilī, Ceraukstē dzīvo kopš 1980. gada. Kalniņu ģimenes pirmā dzīvesvieta bijusi istabiņa pašreizējā tautas namā.
– Vīrs Aigars ir ugunsdzēsējs Bauskā, vecākais dēls Edijs arī ir ugunsdzēsējs (Rīgā), studē nodokļu ekonomiku un papildus strādā celtniecībā. dēls Dainis ir mēbeļu galdnieks un pašlaik strādā Islandē par namdari. Meita Dace mācās Bauskas 1. vidusskolas 12. klasē.
***
Viedokļi
Kolēģes par Inesi Kalniņu:
– Daina Jurēvica Mežotnes pagastā: – Inese ir jauka, prot uzmundrināt, aktīva. Kopā esam centra “Ābele” realizētā projekta darba grupā, viņa rīko sociālajiem darbiniekiem arī neformālus un atpūtas pasākumus.
– Ina Krūmiņa rajona Padomē: – Inese, manuprāt, zina, ko grib, un tiecas uz mērķi. Nenoliedzami līdere. Redzu viņā prasmīgu sociālo darbinieci topošajā Bauskas novadā.
