Tuvojas Latvijas valsts proklamēšanas gadadiena – svētki, kad ar svecīšu siltumu rokās un sirdīs izejam drēgnajā novembrī godāt savu valsti un tās vēsturi.
Ir liela vēlēšanās atlikt sāņus domas par to, kas nav izdevies, jo katram tās būs citādākas. Mēs kopā esam piedzīvojuši daudz skaistu brīžu, taču ikdiena nes arī daudz vilšanos: personībās, kam esam ticējuši; politiķos, kam noticējām pirms vēlēšanām; pat draugos, ne virtuālajos, bet reālajos, kas tuvumā; arī sociālajā un kultūras vidē. Dažādi. Tā krājas rūgtums, pa lāsītei vien, kamēr kauss ir pilns.
Nesen iznāca būt nopietnā pasākumā par drūmu tematiku – cilvēktirdzniecību un mūslaiku izplatītākajiem verdzības veidiem, kur sieviešu un vīriešu likteņi lielākoties atšķirīgi. Tāpat veidi, kādos viltus un melu lamatās iekrīt jaunieši, lētticīgi domājot, ka pasaule principā ir laba. Un viņiem ir tiesības tā domāt, līdzīgās domās ir daudzi, kamēr nesaņem pirmos sitienus… Dzīves pieredze maz var palīdzēt.
Apbrīnojams ir to speciālistu garīgais spēks, kuri strādā ar cietušajiem, kas atgriezušies. Izskanēja arī vārds «bezizeja», kādā cilvēki nokļūst, kad nolaupīti, aizvilināti un atņemtas pases. Bezizeja sākas šeit, Latvijā, mūsu valstī, ar kuru tā lepojamies. Vai laimīgs vai vismaz ar dzīvi apmierināts cilvēks klausīsies apšaubāmos solījumos un sekos vilinājumam? Maz ticams. Diemžēl nevar neredzēt tiešas paralēles ar pēdējos trīsdesmit gados pieredzēto – valstsvīru un jaunpolitikāņu plejādes pieņemtajiem lēmumiem un darbībām, kas kaitējušas valsts ekonomikai.
Kārlis Skalbe, kam šomēnes svinama 140. gadskārta, «Mazajās piezīmēs» rakstīja: «Tikai galvu nepazaudēt! Kādam varonim teikā nocirta galvu. Viņš mierīgi paņēma to rokā un karoja tālāk.»
