Lielisks aktieru darbs, bet diezgan vājš dramaturģiskais materiāls.
Lielisks aktieru darbs, bet diezgan vājš dramaturģiskais materiāls. Tās ir divas galvenās atziņas, noskatoties Dailes teātra jauniestudējumu – Jāņa Jurkāna lugu “Dzīvīte, dzīvīte”.
Nabadzībā pazudusi mīlestība
Debestiņu ģimenei naktī kāds nozadzis vistas. Sākas lielā izmeklēšana, protokolā rūpīgi ierakstot vai katras bijušās dējējas raksturīgās iezīmes. Taču, vērojot Debestiņu ģimenes attiecības, pavisam drīz rodas apjausma, ka vistu nozušana nebūt nav galvenais strīdu iemesls. Mīlestība un iecietība ģimenē pazudusi jau pirms laba laika. Vai tam iemesls bijis trūkums, nevēlēšanās ieklausīties otrā, maznozīmīga skaudība vai mūsdienu sabiedrības sociālās spriedzes radītā vispārējā apātija – grūti spriest. Iespējams, visi šie komponenti kopā radījuši tādu Debestiņu ģimenes ikdienas dzīves modeli, kādu to skatītājiem rāda režisors Juris Rijnieks.
Vistu nozušana ir tikai viens konflikta iemesls. Vecie Debestiņi nemitīgi mokās ar trūkumu, jo darbs ir tikai sievai. Meita nekādi nerod ceļu uz pārticību, turklāt mīļotā cilvēka atrašana arī ir sarežģīta un dažbrīd pat bezcerīga. Tā nu viņi čubinās privātnamiņā, peras mietpilsoniskā nabadzībā kā vistas pa pakulām. Tomēr attiecībām piemīt kaut kāds vārdos neizsakāms šarms, mīļš komisms.
Dialogi krietni pārspīlēti
Ikkatrā komēdijā līdzteakus spilgtiem varoņu tēliem nepieciešams situāciju secīgs plūdums, konflikts, tā attīstība, kulminācija un likumsakarīgs vai negaidīts fināls. Autors rāda šodienas dzīvi, atklāj trūkumus, dažbrīd pat bezcerību. Taču sižetiski luga nerit uz priekšu. Komiska mīņāšanās bez darbības virzības un apjausmas beigās, kāpēc tas viss bija vajadzīgs. Kā jau komēdijā, situācijas, dialogi ir krietni pārspīlēti, komisms dažbrīd šķiet pārāk uzsvērts. Skatītājiem jābūt gataviem, ka izrādē akcentētas smieklīgas attiecības, dominē traģikomiski joki, kuri radušies mūsdienu realitātē.
Vecākās paaudzes aktieru parāde
Iestudējums uzskatāms par Dailes teātra gados vairs ne tik jaunu aktieru parādi. Viņi ir krietni pārāki par ne tik izcilo dramaturģisko materiālu. Dažbrīd pat negribas domāt, ko autors uzrakstījis vai iecerējis vēstīt, bet gan vērot un smiet par to, kā izcilie aktieri spēlē. Ja Olgas Dreģes, Leona Krivāna, Gunāra Placēna jokošanās un humoristiskais stils ir pieņemams, tad izrādē šo skatuves mākslinieku meistarspēli var izbaudīt pilnībā.
Īpaši pieminama ir Ventas Vecumnieces tēlotā Debestiņu ģimenes kaimiņiene Vizbulīte. Izrādes beigās viņa sāk populāro melodiju “.. daudz tu man solīji, maz tomēr..”. Taču izrādās, ka nots paņemta pārāk augstu, izdziedāt nevar, un Vizbulīte tik mūsdienīgi sulīgi noskalda: “Bļin!” Tas izskan gan komiski un mīļi, gan nedaudz skumji. Laiks mūs visus strauji nes uz priekšu, pielāgo šodienas griezumam un beigās, kad vairs nespējam turēt skarbajam ritmam līdzi, ar sulīgu “bļin!” izspļauj laukā. Arī par to ir izrāde – par šodienu un mums.
